Tā kā strādāju sportiskā iestādē, katrai nedēļai ir noteikts režīms, bet aizvadītajām septiņām dienām īpašu ritmu piedeva gatavošanās «Jelgavas sporta laureātam 2007».
Tā kā strādāju sportiskā iestādē, katrai nedēļai ir noteikts režīms, bet aizvadītajām septiņām dienām īpašu ritmu piedeva gatavošanās “Jelgavas sporta laureātam 2007”. Lai gan šis man bija jau astotais laureāta pasākums, tomēr katra reize nāk ar saviem uztraukumiem. Ja sportisti visu gadu pūlējušies treniņos un sacensībās, arī mums jāpacenšas, lai pasākums izdotos baudāms un interesants. “Laureāts” tāpat kā viss cits, ko veicam, ir komandas darbs, un es tiešām priecājos par mūsu saskaņoto kolektīvu.
Uz darbu eju ar prieku, un tā nav tikai frāze. Mana joma gan galvenokārt ir dažādu papīru kārtošana, tomēr ikdiena mēdz būt visai raiba un piesātināta. Pirmdien, piemēram, konsultēju divas skolnieces, kas februāra projektu nedēļai gatavo pētījumu par jauniešu sportošanas iespējām Jelgavā. Pirmdienās notiek arī tā saucamās plānošanas, kas mums nav tikai ķeksīša pasākums, bet visnotaļ lietišķa apspriede.
Tiesa, bez plānošanas zinu, kad ienāks kāds no pilsētas sporta veterāniem – gan lietišķās darīšanās, gan tāpat vien parunāties. Piemēram, vakar bija Jānis Raģis, biežs viesis (kāds nu viesis, savējais!) ir Aleksandrs Balss.
Pirmdienu uzskatu par garo dienu, jo vakarā pašai sports – tepat mūsu sporta zālē aerobika pie treneres Irinas Novikovas, arī ceturtdienās. Strādājot sporta iestādē, citādi nevar. Pēc specialitātes esmu ekonomiste grāmatvede (papīru lietās noder) un nekāda lielā sportiste neesmu bijusi. Kaut gan mācoties toreizējā 2. vidusskolā, bez kustību prieka nepaliku, rokasbumbu un Valdi Lagzdiņu atceros joprojām.
Otrdienas un trešdienas aizrit sarunās ar pilsētas sporta klubu vadītājiem, pēcpusdienās jāgatavo līgumi ar uzņēmējiem – mūsu Sporta centra sadarbības partneriem. Priekšpusdienu pārrunas ar sporta entuziastiem ir rosinošas un derīgas, bet atskaišu “taisīšanai” darba diena izrādās par īsu. Bieži vien nāk vai zvana vecāki – kurā sporta veidā un pie kura trenera manam lolojumam darboties. Ja varu, labprāt neliedzu padomu. Priecē, ka jaunieši (ne visi, protams) mūsdienās kļūst disciplinētāki un sportiskāki, to redz kaut vai pēc sportistu kolonnas pilsētas svētkos, kas ar katru gadu kļūst kuplāka. Manā darbā vairāk iznāk saskarties ar tiem labajiem, dažreiz pat jāšausminās, lasot vai dzirdot par kārtējiem narkomāniem vai huligāniem, man tādus nenākas sastapt. Pašas bērni, par laimi, vairāk interesējas par sportu un pašdarbību – Spīdolas skolas ģimnāzists Aldis spēlē futbolu nu jau FK “Jelgava” līmenī, turklāt vēl dejo “Vēja zirdziņā”. Guna, kas šogad beigs LLU Sociālo zinātņu fakultāti, dejo ansamblī “Līgo”.
Darba nedēļas nogale šoreiz bija saspringtāka – lai arī lielais pasākums tika gatavots ne pirmo reizi, vienmēr pat pēdējā brīdī atradīsies kāds nepadarīts sīkumiņš. Kādam taču jārūpējas, lai netiktu piemirsts neviens no apmēram 150 vakardienas “Jelgavas sporta laureātā” apbalvojamajiem.
Šodien gan baudīšu sestdienu. Kā, tas atkarīgs no laika apstākļiem. Varbūt meita aizvedīs uz galvaspilsētu noskatīties “Rīgas sargus” – Jelgavā taču kino nerāda. Varbūt došos pastaigā pa mežu vai gar Lielupi. Ja kas neizdosies, daudz nesaspringšu, varu arī sacerēt kādu pantiņu vai paniekoties ar akvareļu krāsām.
