Darbs ārzemēs pēdējā laikā kļuvis gandrīz vai par kulta tēmu, un informācija par to sastopama gandrīz visos plašsaziņas līdzekļos.
Darbs ārzemēs pēdējā laikā kļuvis gandrīz vai par kulta tēmu, un informācija par to sastopama gandrīz visos plašsaziņas līdzekļos. Latvijas nesen iegūtais statuss – dalība dzeltenzvaigžņotajā impērijā, kas plašāk pazīstama kā ES, – mūsu valsts pilsoņiem krietni pavēris vārtus uz rietumiem, un daudzi “letiņi” to arī nekavējas izmantot.
Liberālais ofšors
Ja, pārskatot personīgo budžetu, negribīgi jāsecina, ka makā tuvojas ekonomiskā krīze, alternatīvu situācijas glābšanai nav sevišķi daudz. Teorētiski pastāv iespēja atrast labāk atalgotu darbu vai arī līdzās jau esošajam strādāt papildus. Sliktāk, ja izmisumā dzen ilgstoša būšana bez darba. Zinot Latvijas darba tirgus piesātinātību un joprojām bieži sastopamo “blatu sistēmu”, nav pārsteigums, ka daudzi, īpaši gados jauni un izglītoti cilvēki, izvēlas citu, nu jau diezgan plaši izplatītu risinājumu – sakravāt somu un doties piepelnīties aiz Latvijas robežām.
Pirms astoņiem gadiem par Gērnsiju (plašsaziņas līdzekļos izplatīts ir šāds nosaukuma latviskais variants, lai gan oficiālā rakstība latviešu valodā ir Gērnsi) Lamanša jūras šaurumā, neskaitot ģeogrāfijas speciālistus, zināja vien tās dāmas, kas, privātas, Latvijā bāzētas darba aģentūras nosūtītas, ieradās šajā sešdesmit trīs kvadrātkilometru plašajā salā, lai strādātu ziedu un dārzeņu audzētavās. Papildu atpazīstamību salai deva ne tik senās LTV reportāžas par bijušā Latvijas izpildvaras vadoņa privātbiznesa aktivitātēm un zināmas ostas pilsētas naftas admirāļu grozītajiem miljoniem šajā nodokļu paradīzē. Latvija gan nav vienīgā valsts, kuras uzņēmēji tur meklē patvērumu saviem lielkalibra kapitāliem. Gērnsijā sastopamā darījumu cilvēku vide ir ļoti internacionāla, sākot ar dažādu kontinentu attīstīto valstu pārstāvjiem un beidzot ar kādreizējās padomju impērijas iedzīvotājiem.
Latviešu viesstrādnieki tur naftas miljonus un citus liela mēroga darboņu kapitālus negroza. Laikam ritot, darba lauks ir ievērojami paplašinājies – lauksaimniecības darbiem klāt nākusi tūrisma industrija (latvju puiši un meitas lieliski apguvuši gan jūras delikatešu, gan nacionālo virtuvju šedevru gatavošanu, gan smalku galdiņu servēšanu), celtniecība, sociālā aprūpe un nedaudz arī mazumtirdzniecība. Latviešu skaits salā audzis ievērojami un nu krietni pārsniedz piecus tūkstošus. To latviešu īpatsvars, kas Gērnsijā vēlas kārtot autovadīšanas eksāmenu, palielinājies tiktāl, ka vietējās institūcijas sākušas algot latviešu valodas tulku, kas vajadzības gadījumā apmācāmajiem palīdzētu sazināties. Vietējās izklaides vietās laiku pa laikam dzirdamas latviešu dziesmas, bet kādā no Gērnsijas baznīcām tautieši savējiem pat noorganizējuši dievkalpojumu.
Kamēr zem nelegālo imigrantu un patvēruma meklētāju sloga smokošā Apvienotās Karalistes impērija potenciālajiem viesstrādniekiem no jaunajām ES dalībvalstīm laiku pa laikam piemēro diezgan drakoniskus robežšķērsošanas nosacījumus, Gērnsija, kas kopā ar pārējām ārzonas salām nav tieši atkarīga no Lielbritānijas, saglabājusi itin liberālu nostāju. Tomēr katrā laikā (sevišķi liela ārzemnieku pieplūduma gadījumā) ir gatava noteikt izsniedzamo licenču skaita ierobežojumus. Īpašs bezdarba pieaugums (uz Latvijas fona gan tas izskatās mikroskopisks) Gērnsijā novērots tieši pēdējo trīs gadu laikā. 2002. gadā tas vēl bijis divciparu skaitlis, toties pēdējo pusotru gadu bez darba esošo skaits stabili turas virs divu simtu atzīmes, kas būtu līdzvērtīgs aptuveni pusprocentam no visiem salas iedzīvotājiem. Ekonomisku apstākļu upuru vidū ir ne mazums tādu, kas bezdarbnieka pabalstu atzinuši par labāku naudas avotu nekā darba algu…
Pretī nezināmajam
Pēc plašsaziņas līdzekļu sniegtajām ziņām, Latvijā vienīgajā licencētajā darbā iekārtošanas firmā, kas nodarbojas ar darba meklējumiem Gērnsijā, savu kārtu pašlaik gaida vairāk nekā trīs tūkstoši braukt gribētāju. Līdz ar iestāšanos ES pastāv arī iespēja darbu sameklēt “pa tiešo”, apejot aģentūru un ietaupot maksu par starpniecības pakalpojumiem. Vieglāk ir, ja Gērnsijā ir kāds draugs vai paziņa, kas būtu ar mieru palīdzēt darba vietas meklējumos un zinātu dot padomu, kur vērts izmēģināt veiksmi, bet kurām vietām labāk iet ar līkumu… Tomēr arī tad, ja savas kontaktpersonas salā nav, darbu iespējams salūkot, cenšoties sazināties ar kādu vietējo uzņēmumu – kā nekā, mēģināts nav zaudēts.
Tiesa, nepatīkamus brīžus gadās piedzīvot tieši tiem, kas nav atteikušies tautiešiem palīdzēt – sākas pārmetumi īsti latviskā garā, ka sameklētais darbs nav pietiekami apmierinošs un labi atalgots, nu vismaz ne tik labi, cik tam, kas darba meklējumos izlīdzējis.
Tiem, kas uz Gērnsiju devās pirmo reizi līdz 2004. gadam un bez precīzas informācijas par tur pastāvošo dokumentu formēšanas kārtību, pamatīgu izbrīnu izraisīja fakts, ka tūlīt pēc ierašanās atbraucējiem darba aģentūras pārstāvim bija jānodod pases. Atbraukusī grupa, kurā parasti dominēja daiļais dzimums, šādā brīdī nereti atcerējās nostāstus par sievietēm, kuru darba meklējumi ārvalstīs beidzās, attopoties svešā viesnīcas numurā, bez pases un ar vienīgo alternatīvu – darīt ne pārāk cilvēka cienīgu “darbu”. Tomēr viss slēpjas apstāklī, ka Imigrācijas dienests Gērnsijā atrodas nevis uz robežas, bet iekšzemē, un pēc attiecīgu zīmogu iespiešanas šie dokumenti caur aģentūru tika atdoti to īpašniekiem. Līdz ar dalību ES pases ierodoties var palikt kabatā, bet atļauju darbam un dzīvošanai attiecīgais departaments izsniedz standarta dokumenta veidā.
Pirmajām Gērnsijā iebraukušajām viesstrādnieču grupām pirms darba uzsākšanas darba devējs uzdevis neskaitāmus anekdotiskus jautājumus. Ja vēlme noskaidrot par svešvalodas zināšanām vēl ir saprotama, tad pilnīgi muļķīgi šķiet jautājumi par lasīt un rakstīt prasmi, un to, vai kādreiz apmeklēta skola. Vēlāk gan kļuvis skaidrs, kālab šāda apjautāšanās – ziedu audzētavās uz to brīdi lielā skaitā strādājušas daudz iebraucēju no Dienvideiropas valstīm, kas, par spīti salā pavadītajam laikam, angliski knapi spējušas sasveicināties, rakstība pat dzimtajā valodā bijusi nulles līmenī, problēmas radīja pat parakstīties dokumentā.
Cik cilvēku, tik dzīvesstāstu
Ne reizi dzirdēts par savdabīgiem “vieglās naudas” stereotipiem un mītiem, kas izveidojušies to prātos, kas paši ārpus Latvijas strādāt nekad nav devušies – sak, kas tad tur, aizbrauc tik, pieiet pie koka, papurina, savāc maisā zemē nokritušās naudas paciņas un brauc mājās. Patiesībā princips paliek tāds pats kā jebkur – ir darbs, kas jāpadara, turklāt nebūt ne katram tas ir pa spēkam. Ja attiecībā uz aizbraukšanu tiek pieņemts pozitīvs lēmums, ilūzijas par cukursaldu dzīvi labāk atmest uzreiz.
Gana plašs ir to motīvu spektrs, kādēļ tik daudz cilvēku izvēlas strādāt ārzemēs. Pirmkārt, tā tomēr ir vēlēšanās iegūt materiālu “pamatu zem kājām”, ko jauniem cilvēkiem būtu salīdzinoši daudz grūtāk izdarīt, strādājot Latvijā. Otrkārt, nepieciešamība sapelnīt naudu kādai būtiskus ieguldījumus prasošai vajadzībai – mitekļa remontam vai iekārtošanai, braucamrīka vai sadzīves tehnikas iegādei, mācību apmaksai utt. –, izvairoties no banku kredītiem un līdz ar to ilgstošas parādu nastas. Treškārt, “degoša” vajadzība tikt vaļā no agrāk iekrātiem parādiem, kuru segšanu problemātisku padarījusi strauji pasliktinājusies maksātspēja. Ceturtkārt, darbs ārvalstīs daudzām ģimenēm ir vienīgais iztikas avots ikdienas vajadzību nodrošināšanai un bērnu izglītošanai. Kā piekto kategoriju varētu minēt tos, kas uz ārzemēm, lai arī formāli ilgstošā pagaidu statusā, ir pārcēlušies dzīvot, jo to uzskatījuši par vienīgo iespēju sev pastāvīgi nodrošināt materiālo stabilitāti. Savukārt Latvijas (vai citu valstu) apmeklējumi tiek atstāti vien ikgadējiem atvaļinājumiem.
Būtu nepareizi apgalvot, ka darbs tālu prom no mājām vienmēr veicas gludi kā pa diedziņu. Gadījumi, kad domstarpības ar darba devēju vai darbabiedriem, neapmierinātība ar samaksu vai dzīvošanai ierādīto platību liek darbu mainīt, nav nekāds retums. Vietējā darba tirgū ir diezgan daudz vakanču, tāpēc ilgu laiku pavadīt bez nodarbošanās nenākas.
Uz labāku darbu – caur baznīcu
Kā tika minēts, viesstrādniekiem piedāvāto darba jomu loks ir ierobežots. Vietējie atklāti atzīst, ka strādāt tūrisma industrijā vai tirdzniecībā ir ļoti grūti salīdzinoši garā darba laika dēļ. Prestižāku nodarbošanos neatkarīgi no iegūtās izglītības iespējams dabūt vienīgi tiem, kas salā “ieprecējušies”. Ar jauktās laulības noslēgšanu sievietes bieži izvēlas jaunajā ģimenē “iekļaut” savus Latvijā dzimušos bērnus. Ja labākus apstākļus līdz ar augstāku dzīves līmeni atvasēm ir iespējams nodrošināt, par izglītību to nevar teikt. Izklausās paradoksāli, taču Gērnsijā ir labi zināmi piemēri, kad Latvijā dzimušie pusaudži skolā izceļas kā klases labākie skolēni, neskatoties uz to, ka ir ārzemnieki un angļu valoda nav viņu dzimtā. Mācību process atsevišķos eksaktajos priekšmetos šķiet kuriozs un intelektu minimāli attīstošs – ar pelēkajām šūniņām tik vien jāizprāto, kā pareizā secībā nospiest noteiktas kalkulatora pogas.
Neņemoties apspriest ģimenes stāvokļa maiņas motivāciju, jāatzīst, ka kopumā tas ir vienīgais veids, kā līdz ar labāku nodarbošanos iegūt arī iedzīvotāja statusu, jo vietējai imigrācijas politikai ir stingri ierobežojošs raksturs. Bez noteiktu kritēriju izpildes netiek atļauta pat nekustamā īpašuma iegāde neatkarīgi no maksātspējas. Turklāt ārzemniekam pilnīgi oficiāli, saskaņā ar pastāvošo kārtību, par to ir jāmaksā dubulta, pat trīskārša cena. Vietējās instances ir tiesīgas izvērtēt potenciālā imigrēt gribētāja personību, reputāciju un vēlamību salā. Iespējams, tieši šī ierobežojumu virkne ir atbilde uz jautājumu, kādēļ tik skaistā, klusā, okeāna apņemtā vietā sev rezidences nav saslējuši austrumu bloka naftas magnāti un citi jaunbagātnieki.
Uz salas – drošāk?
Ilgus gadus Gērnsija gan vietējo, gan iebraucēju acīs bijusi kā drošības un miera etalons (jāpieļauj, līdzīgi ir arī ar citām salām) – noziedzība turējusies ārkārtīgi zemā līmenī, policija lielākoties bijusi nodarbināta ar sīku zādzību izmeklēšanu, savukārt smagie noziegumi bijuši retums, un pastaiga jebkurā diennakts laikā tikusi uzskatīta par pilnīgi drošu pasākumu.
Tomēr pēdējo pāris gadu laikā situācija kļuvusi manāmi draudīgāka. Gērnsijā arvien pamatīgāk “ienākušas” Anglijas lielpilsētu, Londonas un Birmingemas, huligānisma tradīcijas, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana, un dūru vicināšana uz ielas vakaros un diennakts tumšajā laikā kļuvusi par nesalīdzināmi biežāku parādību. Palielinājies arī smago nodarījumu skaits.
Spektru draudīgi papildinājuši šā gada ziemā dažu nedēļu laikā notikusī laupīšanas uzbrukumu sērija veikaliem, par ieročiem izmantojot atvāžamos kabatas nažus (iepriekš nekas tāds neesot ticis pieredzēts), “aptīrīšanas” uzbrukums taksometra šoferim naktī un pat bērnu nolaupīšanas mēģinājumi.
Lai cik dramatiski vietējie uztvertu šādus incidentus, daudziem latviešiem Gērnsija jau vairākus gadus ir vieta, ko nereti ar humoru dēvē pat par “naudas salu”, un paredzams, ka tuvākajā laikā nemazināsies ne to latviešu skaits, kas šajā nodokļu paradīzē cenšas noslēpt un apgrozīt savus miljonus, ne arī to, kas šo vietu izvēlējušies dienišķās maizes pelnīšanai.
***
Fakti par Gērnsiju
– Platība – 63,1 km2.
– Administratīvais centrs – Sentpīterporta.
– Iedzīvotāju skaits – ap 59 000.
– Oficiālā valoda – angļu.
– Naudas vienība – Lielbritānijas (paralēli tai arī Gērnsijas un Džersijas) mārciņa.
– Bezdarbnieku skaits – vairāk nekā 200 cilvēku.
– Reliģija – anglikāņi, presbiterāņi, baptisti, metodisti u.c.
– Satiksmes līdzekļi pārvietojas pa ielas vai ceļa kreiso pusi; ātruma ierobežojums – 35 jūdzes (aptuveni 56 km) stundā.
– Auto nomai ir viena no viszemākajām cenām pasaulē (sākot pat no 12 mārciņām dienā).
– Salā nav pievienotās vērtības nodoklis; tā vietā ieviests t.s. Gērnsijas teritoriālais nodoklis (Guernsey Bailiwick tax), kas piemērots tikai alkoholam (ieskaitot vīnu un alu) un tabakas izstrādājumiem.
– Nav nevienas politiskās partijas.
