Kā solīts, iepazīstinām ar vēl diviem Nīderlandes lauku uzņēmumiem, kuros viesojās žurnālistu grupa no Latvijas. Abās saimniecībās nodarbojas ar lopkopību, atšķirība tikai tāda, ka vienā mīt govju, bet otrā – kazu ganāmpulks.
Kā solīts, iepazīstinām ar vēl diviem Nīderlandes lauku uzņēmumiem, kuros viesojās žurnālistu grupa no Latvijas. Abās saimniecībās nodarbojas ar lopkopību, atšķirība tikai tāda, ka vienā mīt govju, bet otrā – kazu ganāmpulks.
Arī šajās saimniecībās ciemiņi holandiešiem ir īss pārtraukums ikdienas darbu ritumā. Tomēr saimnieki, vienkārši lauku cilvēki, mūs sagaida ar sirsnīgu smaidu un labprāt pastāsta, kas notiek viņu sētās.
Jādomā par attīstību
Sjaks un Tonija Mulderi kopj 225 govju ganāmpulku. Viņi stāsta, ka Nīderlandē tā skaitās liela saimniecība, jo citās vidēji ir apmēram 70 liellopu.
Mulderu ragaines ir pienīgas. Saimnieki gadā no vienas govs iegūst 9000 litru piena. Kopējais izslaukums ir divi miljoni litru gadā, no tiem pusotrs miljons paliek saimniecībā siera ražošanai, savukārt pārpalikums – nodots fabrikai. Vasarā par litru piena maksā 27 centus, bet ziemā, kad govis ražo mazāk, – 34 centus. “Saimniekojam. Divdesmit piecu gadu laikā jau iekrātas rezerves, viss apgūts, darbs nostabilizējies. Ja tagad visu vajadzētu sākt no nulles, tas nebūtu iespējams,” situāciju Holandes lauksaimniecībā raksturo Sjaks Mulders. Proti, konkurence ir liela, piena lopkopība – kvotēta.
Par laimi, šai ģimenei nekas no nulles nav jāsāk, tādēļ saimnieki var pievērsties uzņēmuma attīstībai. Vispirms viņi vēlas ganāmpulku palielināt līdz 300 govīm, kā arī modernizēt iekārtas, lai stundā izslauktu 140 govju, nevis 70, kā tas ir tagad.
Pieprasītākais ir piecus mēnešus vecs siers
Siera gatavošanā piedalās visa Mulderu saime – abi vecāki un viņu trīs bērni. Lauksaimnieki stāsta, ka viņu ražojums ir trekns lauku siers, kilogramam nepieciešami 9,5 litri piena. Siera ražotāju, īpaši tik lielu, Holandē neesot daudz. Gardo piena produktu iepērk veikali, tā cena atkarīga no siera vecuma – pāris gadu noturēts siers maksā 5,25 eiro kilogramā, bet gluži svaigs ritulis – 4,25 eiro. Ražotāji zina teikt, ka vispieprasītākais ir piecus mēnešus vecs siers.
Atceroties janvāra notikumus Latvijā – spēcīgo vētru, kad saimniecības palika bez elektrības un nevarēja izslaukt govis, – jautājām, vai Holandes lopkopjiem ir ģenerators. Esot. Un to pat pāris reižu nācies izmantot. Lopi nav apdrošināti, jo “apdrošināšanas summas ir astronomiskas”.
Kazas piens neizraisa alerģiju
Par to, ka veselīgs un gards ir kazas piens, pārliecināti Jans un Athe Tilburgi. Kā nu ne, ja viņu rūpals ir 430 slaucamu kazu. Ik nedēļu saimnieki pārstrādātājiem nodod ap 700 litru piena, par ko vidēji saņem 56 centus litrā.
Tilburgiem pieder viena no 400 Nīderlandes kazu fermām. Kāpēc tāda izvēle? “Tāpat kā mans tēvs vēlējos nodarboties ar lauksaimniecību, taču tradicionālā piena lopkopība nešķita izdevīga. Atlika meklēt alternatīvu – lūk, te tā ganās,” norādot uz kazu ganāmpulku, smaidot stāsta Tilburga kungs. Viņš arī uzsver nozares priekšrocības: “No kazas piena var ražot luksus sieru, kas neizraisa alerģiju.”
Agrāk kazu ganāmpulkā bijis 530 dzīvnieku, bet vīrusslimības dēļ daži lopi kļuva piena ražošanai nederīgi. Taču nākamgad saimnieki cer dzīvnieku skaitu pietuvināt pieciem simtiem.
Zemes cena – 30 000 eiro
Lauksaimniecība ir Tilburgu ģimenes hobijs, kaut pašlaik Nīderlandē esot maz cilvēku, kas gribētu strādāt šajā nozarē. Janam un Athei gan tā šķiet viņu īstā vieta, tādēļ labprāt izmēģina ko jaunu. Piemēram, 25 no apsaimniekojamiem 40 hektāriem aug lopbarība. Atlikušajā platībā ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm tiek audzēti sīpoli, burkāni un kartupeļi. Tiesa, arī subsīdijas par laukaugu platībām ir gandrīz divas reizes lielākas nekā intensīvās lauksaimniecības gadījumā.
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme nav lēts prieks. Nīderlandē tās cena ir 30 000 eiro par hektāru. Pirms gadiem desmit tikpat liels zemesgabals maksāja 18 – 19 tūkstošus eiro, savukārt pirms trim gadiem zemes cena sasniegusi 45 000 eiro par hektāru.
Secinājums ir viens – arī zemniekiem ES attīstītākajās valstīs neklājas viegli, taču, šķiet, prasības no valsts gan nav tik augstas kā Latvijas lauksaimniekiem.
