Būvniecība un celtnieki ikdienā uz mēles ir teju vai ikvienam. Vai nu būvējam paši, esam pasūtītāji, vai vienkārši, pa ielu ejot, novērtējam kādu jaunbūvi vai uzcelto.
Būvniecība un celtnieki ikdienā uz mēles ir teju vai ikvienam. Vai nu būvējam paši, esam pasūtītāji, vai vienkārši, pa ielu ejot, novērtējam kādu jaunbūvi vai uzcelto. Skaidrs, ka būvnieku cunftei pienākuši labāki laiki. Acīmredzot tik drīz nepienāks tādi, kādus nozare piedzīvoja pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tieši deviņdesmito gadu sākumā darbu Jelgavā sāka SIA “Rimts”. No tā dibināšanas pirmās dienas uzņēmuma galvenais “garainis, kurš vārās”, ir Juris Veiss.
Par būvētājiem šodien rakstīt nav viegli. Gana daudz runu par viņu darba tikumu, nesamērīgi lielajām prasībām par samaksu un paveiktā kvalitāti. Par to, ka laba tiesa algas tiek saņemta “aploksnēs”, nenomaksājot nodokļus. Arī būvuzņēmumu vadītāji nemaz tik ļoti neraujas būt informācijas līdzekļu aprādītie varoņi. Sak, mēs labāk maliņā, darba pietiek tāpat, ko lieku reizi līst prožektoru gaismā. SIA “Rimts” vadītāju un līdzīpašnieku J.Veisu uzaicināt uz sarunu arī tik viegli nebija. Līdzēja arguments, ka, runājot ar citiem viņa pārstāvētās nozares profesionāļiem, teju ikviens tieši Juri minēja kā piemēru un paraugu godprātīgai attieksmei pret profesiju, pasūtītājiem un darbiniekiem.
Karjera kā amerikāņu sapņa piepildījums
Viņš ir jelgavnieks līdz kaulu smadzenēm. Šeit 1952. gadā dzimis un pabeidzis Jelgavas 2. vidusskolu (tagad Valsts ģimnāzija). Tad studijas Rīgas Politehniskajā institūtā jau skolas gados izvēlētajā inženiera celtnieka specialitātē, kuru ieguva 1976. gadā. Sadalē izdevās saņemt darba nosūtījumu uz dzimto Jelgavu – celtniecības tresta 41. pārvaldi, kas pilsētā nodarbojās ar RAF celtniecību. Tālāk jaunā speciālista karjeru var saukt par galvu reibinošu – brigadieris, pēc pusgada būvdarbu vadītājs, pēc gada ražošanas daļas priekšnieks, četri gadi un – galvenais inženieris, vēl pēc laika jau pārvaldes vadītājs. Astoņdesmito gadu vidū J.Veisu uzaicināja par Jelgavas PMK celtniecības pārvaldes vadītāju. Sekoja latviešu tautas atmodas laiks līdz ar saimnieciskās darbības apsīkumu. Tieši tad meklējami šodienas uzņēmuma SIA “Rimts” pirmsākumi. Līdzīgi kā daudzviet valstī, tas tika dibināts, aptuveni divdesmit bijušajiem darbiniekiem privatizējot pārvaldes pamatlīdzekļus. Toreiz tā bijusi vienīgā iespēja, lai no izputināšanas paglābtu vērtīgo būvtehniku un ēkas. Izdevies saglabāt arī speciālistu kodolu, kas kļuva par jaunā uzņēmuma līdzīpašniekiem.
RAF vēsturē ieskatoties
Līdzīgi kā daudziem jelgavniekiem, arī J.Veisam joprojām nav izprotams, kāpēc padomju laikos pieņemts lēmums pilsētā, kurā nav brīvu darbaroku, celt milzīgu rūpnīcu. Gluži loģiski – lai nodrošinātu RAF ar kadriem, no citām Padomju Savienības vietām būs jāaicina strādājošie, arī celtnieki. Daudzi varbūt pat nezina, kā rūpnīcas būvniecība tika nodrošināta. Faktiski to uzcēla ar bijušo noziedznieku rokām, bet tos savukārt uzraudzīja speciāla komandatūra. Topošās RAF būvē J.Veiss nokļuva, būdams vēl priekšpēdējā kursa students celtnieku vienības sastāvā. Pēc gada viņam kādu laiku tika uzticēta jau celtnieku brigādes vadība.
“Tolaik brigādē, kuru vadīju, no pārdesmit strādājošajiem, tikai divi bija “brīvie”, pārējie nosacīti atbrīvotie,” viņš atceras. Uz jautājumu, vai bail nebija, Juris pasmaida – nemaz tik traki nav bijis. Starp agrākajiem ieslodzītajiem atradās arī gana daudz gudru un labu cilvēku. Piemēram, notiesātie kolhozu grāmatveži, kas organizēja savulaik tik populāro somu pirtu celtniecību. Kuram priekšniekam tādu negribējās! Bija taču jāaicina ciemos vēl lielāki priekšnieki. Savukārt tie vēlāk palīdzēja tikt pie deficītās lauksaimniecības tehnikas un minerālmēsliem. Tad nu grāmatveži centās, kā varēja, un, tā kā pārsvarā šāda celtniecība bija nelikumīga, beigās nonāca uz apsūdzēto sola. J.Veisa brigādē strādājis arī kāds vīrs, kas apgalvojis, ka esot lielākais Latvijas dzērājs. Izrādās, viņam izdevies iztirgot “pa kreisi” veselu dzelzceļa cisternu ar spirtu.
Nācies kopā strādāt arī ar īstiem izbijušajiem slepkavām. Tie gan pārsvarā savus briesmu darbus pastrādājuši, būdami alkohola apreibināti. Vēlāk viņi ļoti čakli strādājuši celtniecībā.
Par darba disciplīnu šādā kolektīvā J.Veiss atteic īsi – speckomandatūra ar to tika galā ļoti ātri un efektīvi. Tajā pašā laikā no tā saucamajiem darba disciplīnas pārkāpējiem nemaz atbūvoties nav bijis tik viegli. Saņemts arī rājiens par to, ka atlaists kāds grādīgā cienītājs, kas regulāri kavēja darbu. Pēc divdesmit dienu “plosta” Juris viņu atbrīvoja, bet pēc tam tika izsaukts “uz paklāja” saņemt rājienu par to, ka nenodarbojas ar topošā komunisma cēlāja audzināšanu. Izskaidrojums šādai auklēšanās politikai arī bija gluži prozaisks – trūka celtnieku, tāpēc uzsvars likts uz savu dzērāju audzināšanu. Kāda alga tolaik bija celtniekiem? Parasti bijušie ieslodzītie saņēma ap 140 rubļu, pārējie aptuveni 200.
Sākt ar mazumiņu
Tie, kas līdzīgi J.Veisa vadītajam uzņēmumam darbību sāka deviņdesmito gadu sākumā, atceras, ka grūtākais bijis iztikt bez sava nozares aizstāvja – likvidētās Celtniecības ministrijas. Pašiem vajadzēja meklēt pasūtītājus, kas vēlējās kaut ko remontēt vai pat uzcelt no jauna. “Nebija ārvalstu investīciju, kuru pieplūdums šodien ir acīmredzams, kaut vai palūkojoties uz milzīgajiem celtniecības apjomiem. Jāpiebilst, ka arī pašmāju uzņēmēji šodien nav nemaz tik slinki būvētāji,” tā J.Veiss. Pirmajos gados viņi priecājušies par gada apgrozījumu 500 tūkstošu latu apmērā. Liels bijis prieks, kad pēc pāris gadiem sasniegta 700 tūkstošu robeža. Tas jau skaitījās “tīri pieklājīgi”. Pēdējos gados SIA “Rimts” apgrozījums stabili turas 2,5 miljonu latu robežās.
Līdzīgi arī ar objektiem, kurus būvējis SIA “Rimts”. J.Veiss uzsver, ka tie atspoguļo līdz šim valstī dominējošās tendences – būvēt iznācis galvenokārt Rīgā un tās pievārtē, kur naudas apgrozījums vislielākais. Galvaspilsētā uzcelti vairāki dzīvojamo namu kompleksi. Dzīvojamās mājas tapušas arī Ķekavā. Jelgavas pusē vairāk izpildīti darbi “Latvenergo” objektos. Starp citu, šie pasūtījumi bija jāiegūst visai saspringtā konkurencē ar citām būvfirmām. Tagad nozarē vārds jau iekarots, tāpēc saņemt pasūtījumus vieglāk. Pašlaik Jelgavā uzņēmums renovē Ģ.Eliasa muzeja ēku Akadēmijas ielā un remontē LLU Tehniskās fakultātes jumtu.
Kvalitāte
Kāpēc nekāpināt apgrozījuma tempus? Atbilde – problēmu nav. Lai to izdarītu pie pašreizējā strādājošo skaita (aptuveni 90 darbinieku), ciestu kvalitāte. Otrs ceļš būtu pieņemt darbā jaunus kadrus. Tas savukārt izraisītu uzņēmuma palielināšanos, ko līdzīpašnieki nemaz tik ļoti nevēlas. Turklāt, esot tādiem būvdarbu apjomiem kā pašreiz, labus meistarus nemaz nav tik viegli atrast. Jāaudzina vien pašiem, jo par labu meistaru nevar kļūt vienā vai divos gados.
Pārmaiņas darbinieku attieksmē
Jūtams, ka diezgan kardināli pēdējos pāris gados citāda kļuvusi darbinieku attieksme pret savu atalgojumu. Tā uz jautājumu, cik populāra ir maksāšana strādājošajiem “aploksnēs”, atbild J.Veiss. Ievērojami palielinoties algai būvniecībā, mainījusies arī strādājušo vēlme to saņemt oficiāli. “Daudzi sapratuši, ka nomaksātie nodokļi ir viņu atspaids vēlākajai pensijai vai tad, ja gadās saslimt. Nav mazsvarīgi, ka daudzi vēlas iegādāties automašīnas vai mājokli un grib bankā paņemt kredītu. Nestrādājot oficiāli vai lielāko daļu algas saņemot “aploksnē”, tādas iespējas nav,” viņš skaidro. Manāma arī tendence vairs nedoties vieglā pelņā uz ārzemēm. Daudzi pārliecinājušies, ka, labi strādājot tepat, atalgojums nav ievērojami mazāks. Uz jautājumu, kāda ir vidējā alga viņa uzņēmumā, J.Veiss atsmaida – esot grūti pateikt. Ir speciālisti, kuriem tā ir tūkstotis latu, mazāk kvalificēti var saņemt uz pusi mazāk. Viss atkarīgs no kvalifikācijas.
Vai J.Veiss un viņa vadītais uzņēmums uzskatāms par veiksminiekiem? Par to lai spriež lasītāji. Protams, tiem, kas “līdz pat ausīm” ir šajā biznesā, noteikti būs savs skatījums uz viņa sacīto. Viens gan nav noliedzams, – cieņu savu kolēģu un pasūtītāju vidū Veisa kungs iemantojis.
