Vācu meitenei grūti saprast, kā var izdzīvot latvieši, kuri pelna tikai latu stundā
«Tomēr bija vērts!» par desmit Jelgavā nodzīvotajiem mēnešiem skaidrā latviešu valodā saka sešpadsmit gadu vecā vācu viesskolniece Viviena Kleinofa. Viņai nebija viegli iejusties Latvijas sabiedrībā, mācīties latviešu skolā, tomēr šīs grūtības meitene spēja pārvarēt. Izpildījusi plānoto, rīt viņa atgriezīsies mājās. «Vācijā diezgan bieži runā par dzīvi Austrumeiropā, dažkārt pat dala vāciešus tajos, kas no bijušās Austrumvācijas, un tajos, kas no Rietumvācijas. Es gribēju, lai man par dzīvi Austrumeiropā būtu savs viedoklis, tādēļ atbraucu apskatīties, kā te īsti ir,» savu lēmumu piedalīties starptautiskās organizācijas «Youth for Understanding» («Jaunatne par saprašanos» – angļu val.) piedāvātajā skolēnu apmaiņas programmā pamato Viviena. Uzzinot par meitas nodomu, māte iebildusi: «Bet, pirmkārt, tas taču ir dārgi!» Dalības maksa jaunietim, kas veselu mācību gadu vēlas pavadīt kādā valstī Eiropas mērogā, ir ap pieciem tūkstošiem eiro. Ja brauc uz citu pasaules daļu, tad jāmaksā vēl vairāk. «Jutu, ka mātei nav viegli pieņemt domu, ka veselu gadu es varētu būt prom no mājām. Taču padomājusi viņa sacīja: «Es tavā vietā darītu tāpat»,» stāsta Viviena.
Dzīvē gribējās pārmaiņas
Nepieciešamo naudu Vivienas tuvinieki sametuši. Vecmāmiņa ziedojusi summu, ka bija nolikta mazmeitas autovadīšanas kursiem.Vivienas vecāki četrdesmitgadnieki Marena un Gerds Kleinovi dzimuši un auguši Rostokā. Pēc Vācijas apvienošanās, kad agrākajā Austrumvācijā sākās saimnieciskā krīze, abi devās uz Vācijas rietumu daļu – Flensburgu, kur Marena kļuva par finansisti, bet Gerds par inženieri projektētāju. Flensburgā ģimenē piedzima divi bērni – Viviena un viņas divus gadus jaunākais brālis Robins, kas jau māsu ir pāraudzis un negrib būt par mazo brālīti. Flensburgā Viviena bija viena no sekmīgākajām skolniecēm un pēc trešās klases pārlēca uz piekto. Beidzot desmito klasi, viņas vidējā atzīme bija 1,2 (Vācijā sešu ballu sistēmā vieninieks ir augstākais novērtējums). No mācībām brīvajā laikā meitene daudz lasīja, šuva, spēlēja klavieres, vēl paticis cept kūkas. To viņa pēc atgriešanās Vācijā gribētu arī turpināt. Tomēr dzīve Vācijā Vivienai likusies diezgan vienveidīga, tāpēc arī viņai nobrieda doma kļūt par viesskolnieci un doties uz Austrumeiropu. Tādējādi pērn augustā meitene nokļuva Jelgavas uzņēmēju Ilvas Miezes un Edmunda Barkāna ģimenē un tika iekļauta Spīdolas ģimnāzijas 12. klasē.
Mācības tomēr nav galvenais
«Mācībās Spīdolas ģimnāzijā man negāja labi. Es latviešu valodu pamazām sāku saprast, taču ar savu vārdu krājumu nevarēju latviski izskaidrot to, ko mani klasesbiedri bija mācījušies agrāk,» atzīst Viviena. Viņa piebilst, ka šā vai tā Spīdolas ģimnāzijā atsevišķos kontroldarbos un laboratorijas darbos gūtās atzīmes Vācijā neņems vērā. Tagad vasarā un arī jaunajā mācību gadā viņai nākšoties «šausmīgi daudz mācīties», lai varētu atgriezties savā agrākajā klasē, kas tagad būs divpadsmitā (Vācijā vispārējā vidusskolā ir 13 klases). Savukārt skolotāja Ritma Tīrumniece, kas Spīdolas ģimnāzijā viesskolēniem māca latviešu valodu, apbrīno Vivienas spējas apmēram pusgada laikā atzīstamā līmenī apgūt latviešu valodu. «Komatus viņa lika perfekti, labāk par vienu otru savu klasesbiedru! Taču galvenais viesskolēniem ir nevis sekmes mācību priekšmetos, bet gan spējā iejusties citas valsts sabiedrībā. Šādu agrā jaunībā gūtu pieredzi, kā noprotu, ārzemēs augstu vērtē,» spriež R.Tīrumniece.
Ar tautiešiem kopā baznīcā
Par vienu no Latvijā gūtajām atziņām Viviena nosauc vajadzību vairāk «tusēties», būt aktīvākai sabiedriskajā dzīvē. «Es Vācijā ļoti daudz mācījos. Tas ir svarīgi, tomēr savs laiks jāatrod arī draugiem,» secina meitene. Latvijā viņa pirmo reizi dzīvē iegājusi dievnamā. «Esmu ateiste, taču šeit luterāņu baznīcā bija iespēja iepazīties ar Latvijā jau ilgu laiku dzīvojošajiem tautiešiem. Ar viņiem kopā braucu ekskursijā uz Daugavpili un Barkavu, klausījos skaidrojumus par dažādām laicīgām lietām, piemēram, Latvijas pašvaldību vēlēšanām,» stāsta Viviena. Ēnu dienā viņa bijusi Vācijas vēstniecībā, uzstājusies skolēnu auditorijā, aicinot mācīties vācu valodu.
Nesaprastas lietas
Dzīvojot Jelgavā, vācu meitene uzlabojusi arī savu klavierspēli. Ar mūzikas skolotāju Jelgavas Mūzikas vidusskolas šā gada absolventi Evitu Ķīseli viņa iedraudzējusies, kopā abas braukušas uz pasākumiem Rīgā. Viviena mācījās arī krievu valodu. No Latvijā vērotā Vivienai palikusi neskaidra sarežģītā medicīnas aprūpes sistēma, kad cilvēks ar sāpošu pirkstu nevar iet tieši pie ķirurga, bet vispirms jāsaņem norīkojums no ģimenes ārsta. Meitene ir līdzjūtīgi noraizējusies, kā Latvijā var izdzīvot tā saucamie astoņdesmit latu stipendiāti, kuri pelna nedaudz vairāk par latu stundā. Prombraucot Viviena aizdomājusies par savu latviešu valodu. «Man liekas, ka es to drīz aizmirsīšu. Vispār valodas man viegli padodas, taču dabaszinātnes liekas interesantākas,» viņa saka. Pastāv iespēja, ka pēc vidusskolas meitene varētu Stradiņa universitātē Rīgā apgūt medicīnu. Tur studē vairāki simti vācu censoņu, kuriem ir stipra vēlēšanās kļūt par ārstu, bet nav veicies iegūt stingri limitēto vietu kādā no Vācijas medicīnas augstskolām. «Studijas Rīgā tomēr ir ļoti dārgas, vairāk sliecos uz to, ka studēšu savu vecāku dzimtajā Rostokā, kas man ir mīļa pilsēta,» saka Viviena. ◆
Vēl meklējam viesģimenes
Baiba Ezeriņa, starptautiskās organizācijas «Youth for Understandings» koordinatore Latvijā◆ Pagājušo mācību gadu Latvijā pavadīja 18 skolēnu no Vācijas, Taizemes un Austrijas, bet no Latvijas uz ārzemēm (Eiropas valstīm, kā arī ASV, Brazīliju, Čīli) izbrauca 26. Jaunajā mācību gadā Latvijā plāno ierasties 17 skolēnu, no kuriem septiņiem vēl meklējam viesģimenes – tās aicinātas pieteikties mūsu birojā. Vivienai, mūsuprāt, ļoti paveicās ar viesģimeni, ar kuras palīdzību viņa atrada daudz interesantu, izglītojošu nodarbju. Nevalstiskā organizācija «Youth for Understanding» pasaulē pastāv jau 50 gadu, Latvijā – 15.
Drīz vien runājām latviski
Ilva Mieze, Vivienas viesģimenes mamma◆ Ierosmi uzņemt ģimenē vācu skolnieci nāca no mūsu vecākās meitas Elīzas, kas arī lielā mērā uzņēmās rūpes par Vivienu. Elīza savu ierosmi pamatoja ar domu, ka komunikācija ar vācu meiteni uzlabos mūsu pašu svešvalodu zināšanas. Tomēr drīz vien mēs ar Vivienu mājās runājām latviski. Man tomēr ir sajūta, ka jaunietim sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā veselu gadu atrasties prom no mājām ir pārāk ilgs laiks. Lai iepazītos ar zemi un kultūru, droši vien pietiktu ar kādu mēnesi. Ja ir mērķis apgūt citas valsts valodu, tad gads varētu būt normāli. Vivena gan ir ļoti patstāvīga, pozitīva, un mums kopumā gāja labi.
Starpība būšot manāma pat pēc simts gadiem
Edgars Švanks, Vācijas latvietis, agrākais sportists ◆ Sabiedrības pētniekiem pastāv viedoklis, ka starpība starp bijušo Austrumvāciju, ko pēc Otrā pasaules kara izveidoja tajā uzvarējusī Padomju Savienība un kas pastāvēja vairāk nekā 40 gadu, un Rietumvāciju būs manāma vēl pēc simts gadiem. Rietumvāciešiem patīk pasmieties par citu nepilnībām, tajā skaitā arī osīšiem jeb bijušajiem austrumvāciešiem. Viena no populārākajām anekdotēm: «Kāpēc ķīnieši smīkņā par vāciešiem?» «Tāpēc, ka viņu mūris vēl ir vietā.» Pašlaik šos ironizētājus mazliet apslāpē tas, ka gan kanclere Angela Merkele, gan valsts prezidents Joahims Gauks ir no bijušās Austrumvācijas. No sarunām ar radiem bijušajā Austrumvācijā varu spriest, ka pēc atmodas manifestācijām «Wir sind das Volk!» («Mēs esam viena tauta») un Vācijas atkalapvienošanas 1990. gada oktobrī cilvēki Austrumvācijā gaidīja vairāk iejūtības no rietumu puses, daudzi palika vīlušies. Savukārt rietumvācieši austrumvāciešiem saka: «Mēs jums visu jaunu uzcēlām!» Tas arī ir taisnība, bet tas, ka rietumnieki ar to nopelnīja un pelna vēl tagad, nevienam tā īsti vairs neinteresē.
