Tieši pašlaik Jelgavas kultūras dzīvē var atrast ne vienu vien vērtīgu notikumu, ko aprakstīt.
Tieši pašlaik Jelgavas kultūras dzīvē var atrast ne vienu vien vērtīgu notikumu, ko aprakstīt. Laikam, sākoties rudenim, mūsu pilsēta ir atmodusies no vasaras miega, ko gandrīz varētu saukt arī par bezsamaņas stāvokli. Nudien, vasarā, kad visās citās Latvijas pilsētās kā no pārpilnības raga bira koncerti, akcijas, festivāli, brīvdabas izrādes un citi kulturāli sarīkojumi, šķita, ka Jelgava gulēja nemaņā, tikai pāris reižu šo mēnešu laikā izpūšot pa grūtsirdīgas elpas dvesmai dažu notikumu izskatā. Tagad lielie vārti vaļā – atdzīvojušies naktsklubi «Tonuss» un «Mobile», jo atpakaļ pilsētā sagaidīti studenti, atmodušies teātri, deju kolektīvi, kori…
Un jocīgi, ka tagad, kad iespēju, par ko uzrakstīt, ko novērtēt un pārdomāt, būt gana, vislielāko iespaidu uz mani atstāja nevis šo sarīkojumu virkne mūsu pilsētā, bet gan vienkāršs brauciens uz laukiem.
Tur intervijā ar Vilces tautas nama vadītāju Gitiju Šuķi gandrīz smieklīga likās jelgavnieku konvulsīvā rudens pasākumu organizēšana. Šeit gandrīz katrs kultūras darbonis (ar izņēmumiem, protams) iedomājies, ka viņš ir pats labākais, pats, pats, pats… Un kaut ko jēdzīgu noorganizēt traucē tikai nejaukās galvaspilsētas tuvums, turklāt tie pilsētnieki ir tik kūtri, tik neinteliģenti, viņus nekas neinteresē. Var jau būt, ka daļa taisnības tajā arī ir, bet ciemošanās Vilcē lika pārdomāt to, cik mēs šeit visi sev šķietam nozīmīgi un cik tur – laukos – daudz izdara, tā nejūtoties.
Un varbūt tad, kad arī Jelgavas kultūras dzīves organizatori sapratīs, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā citi, iznāks izjusti un labi apmeklēti sarīkojumi. Kad viņi sapratīs, ka parunāties ar tantiņu uz ielas, studentu, skolēnu vai uzņēmēju ne tikai vajadzētu, bet ir pat nepieciešams, lai saprastu visvienkāršāko – kas viņiem ir svarīgs un ko viņi vēlas redzēt šajos pasākumos.
Šeit pietrūkst tās vienkāršības un mīļuma, ar kādu Vilces tautas nama vadītāja runā par sava pagasta ļaudīm, par tiem, kas nāk uz viņas organizētajiem sarīkojumiem un darbojas nama kolektīvos. Gandrīz nekad pie mums nav manīta tā mīļā attieksme pret ikvienu, ar ko gadās sastapties un parunāties.
Mēs (lepnie), pilsētnieki, no tā kaunamies – kā nu tā izrādīsi savu mīļumu! Kāpēc gan būt laipnam, pieklājīgam un optimistiskam pret cilvēkiem!? Un galu galā – mums taču nav naudas, nav līdzekļu, alga par mazu un darba par daudz. Kā jums šķiet, vai laukos darba ir mazāk vai naudas vairāk?
