Aizejot šai ziemai, var atzīmēt kādu savādu jubileju. Proti, aprit divdesmit gadu, kopš īstenota lielākā slīcēju glābšanas operācija, iespējams, pat Baltijas jūras valstu vēsturē.
Aizejot šai ziemai, var atzīmēt kādu savādu jubileju. Proti, aprit divdesmit gadu, kopš īstenota lielākā slīcēju glābšanas operācija, iespējams, pat Baltijas jūras valstu vēsturē. Tā bija ap tūkstoš zemledus makšķernieku noņemšana no 100 – 120 kvadrātkilometru ledus gabala, kas atdalījās no krasta Rīgas jūras līcī iepretī Jūrmalai posmā starp Ragaciemu un Bolderāju. Daudzi potenciālie slīcēji, starp kuriem bija arī vairāki desmiti jelgavnieku, gan īpaši apdraudēti nejutās un, kamēr vēl ķērās zivis, turpināja savu iemīļoto nodarbi – bļitkošanu. Mājinieki, kas par draudīgo situāciju uzzināja no radio, bija pamatīgi uztraukušies.
Atceroties 1987. gada bargo ziemu un to dienu notikumus, lūdzu uz sarunu divus toreizējos uzņēmuma “Latvijas keramika” darbiniekus – Zemgu Plauži un Andri Blūmu. Zemgus agrāk šajā uzņēmumā strādāja par šoferi, tagad ir pensionārs, nupat viņam sāksies dārza darbu sezona. Keramisko izstrādājumu modelists Andris turpina strādāt “Latvijas keramikā A” un darbojas savā retajā specialitātē. Makšķernieku gaitas abus vīrus vienoja gan 1987. gada ziemā, gan arī tagad. Tiesa, jūrā pa ledu viņiem iznācis iet mazāk. Bet tā iemesls nav sevišķa piesardzība (krasta vēja gadījumā gan viņi uz ledus vairs neiet), bet globālā sasilšana. Nu jau vairākas ziemas Rīgas jūras līča dienvidos Latvijas piekrastē ledus tikpat kā nav bijis.
Pa jūru varēja ar tanku braukt
Tajā neaizmirstamajā 25. janvāra svētdienā “Latvijas keramikas” vīri izbrauca uz Jūrmalu ap pulksten septiņiem rītā. Brauca gan ar personīgajām mašīnām, gan ar darbavietas smago auto ar virsbūvi, kurā bija krāsniņa. Kopā varēja būt cilvēku piecpadsmit. Netālu no Ķemeru ceļa Kauguru un Rīgas – Talsu šosejas T veida krustojuma atradās kafejnīca “Neptūns”. Tās nelielajā stāvlaukumā tika atstāti spēkrati, un rīta krēslā makšķernieki devās jūrā. Bija domāts iet uz salakām. Zināms, ka šīs zivis rītos nāk baroties tuvāk krastam, bet vakarā dodas atpakaļ dzelmē. Optimālā vieta, kur tās var ķert, ir 10 – 12 metru dziļums apmēram trīs četrus kilometrus no krasta. Šo attālumu bļitkotāji parasti pieveica pēc 45 minūtēm. Iepriekšējā dienā Andris ar dažiem kolēģiem bija aizgājis jūrā vēl tālāk – kilometrus septiņus astoņus. Bijusi doma tikt pie mencām. Taču tās toreiz nav ķērušās, vienīgi dabūjuši redzēt, kā kilometru tālāk ledlauzis lauž kuģu ceļu uz Rīgu. Doma, ka četrdesmit centimetru biezais ledus varētu kļūt bīstams, Andrim nav bijusi prātā. Vīri runājuši, ka pa aizsalušo jūru var ar tanku braukt.
Klusie garāmgājēji
Nogājuši paredzēto attālumu, jelgavnieki sāka urbt āliņģus un copēja. Zemgus apsēdās pie āliņģa ar muguru pret krastu. Vējš pūta, kapuce – uz ausīm. Apkārt neko neredzi un nedzirdi. Copēja tīri labi. Ja tā veicās, pa dienu varēja noķert kādas simts, pat divsimt salakas jeb kilogramu desmit piecpadsmit. Pēc pāris stundām notika kaut kas neparasts. Proti, jelgavnieki ievēroja, ka vairākas bļitkotāju grupas viņiem garām devās uz krastu. “Domājām – vakars tālu. Kur tāda steiga uz māju pusi! Iet garām, bet neko nesaka,” atceras Z.Plauže. Līdzīgu kustību ievēroja arī A.Blūms. Viņš sākumā nodomājis, ka garāmgājēji ir lucīšu ķērāji, kas lūko pēc seklākiem ūdeņiem. Taču vēlāk, uzmetot aci, kur vīri palikuši, aizdomīgi likās, ka viņi nevirzās taisni uz krastu, bet nogriežas uz Ragaciema pusi. Tajā pašā laikā mīklainas izmaiņas notika arī āliņģī. Proti, makšķeraukla, kuras galā smagums atradās pie grunts, uzvedās tā, it kā būtu diezgan jūtamā straumē. Šķita, mainās āliņģa attālums līdz gruntij, kas pirmajā brīdī šķita pilnīgi neizskaidrojami. Jūrā taču straumei nevajadzētu būt, arī izskalojumiem, kas pēkšņi maina dziļumu. Savādajos apstākļos zivis ķērās mazāk. Visbeidzot arī jelgavnieki cēlās un gāja uz krasta pusi. Pēc neilga laika viņi aptvēra, ka pelēcīgā josla, kas stiepās gar krastu, ir atklāts ūdens…
“Kad pienācām pie tā, plaisa nešķita briesmīga – trīsdesmit līdz piecdesmit metru. Man vēl bija doma, ka varētu pamērīt dziļumu un mēģināt šo gabalu pārpeldēt. Turpat taču vajadzēja būt arī trešajam sēklim. Taču drīz vien šo ideju atmetu, jo grūti pateikt, cik tālu tā aizpeldēsi, un nevarēja jau īsti zināt, ka tiešām netālu ir sēklis,” atceras Andris. Zemgum kā vecākam vīram domas par peldēšanu vai lēkšanu pāri plaisām nav bijis. Viņš uz pāris hektāru ledus gabala palicis kopā ar vēl kādiem trīsdesmit vīriem. “Tādā barā baiļu nav,” atceroties pirmās izjūtas, saka pieredzējušais makšķernieks. Kaut arī vēl nebija sākusies mobilo telefonu ēra, salīdzinājumā ar Blaumaņa aprakstīto 19. gadsimtu, kad zvejnieku un roņu mednieku aizpeldēšana uz ledus gabaliem bieži beidzās traģiski, 1987. gada ekstremālā situācija vīriem likās krietni drošāka.
Lēcieni liedaga smiltīs
Tik tiešām drīz parādījās ceļu policijas helikopters. Tas paņēmis no blakus ledus gabala kādu bariņu vīru un aizlidojis Rīgas lidostas virzienā. Līdz ar to bļitkotāju vidū sākās runas, ka glābšana draud ar lielu naudas sodu, turklāt kastes, urbji un cits inventārs jāatstāj uz ledus. Helihopteram tas būtu lieks smagums. Zemgum un viņa likteņa biedriem izvēles vairs nebija. Viņu ledus gabals dreifēja līcī. Taču Andris ar brāli un vēl vienu kolēģi ievēroja, ka, iespējams, tālumā peldošais ledlauzis “Kapteinis Meļihovs” ar savu dzenskrūvju spēku pabīdījis milzīgo ledus masu tuvāk krastam. Tehniski tas Andrim vēl tagad liekas neiespējami, tomēr, pārlaižot skatu ledus laukiem, likās, ka skrienot gar ūdens klajumu virzienā uz austrumiem – uz Rīgas pusi –, varēs tikt malā. Tā nu trijatā, lecot pāri plaisām, vīri steigušies uz krastu. Protams, skriešana bija ar urbi un bļitkotāja kasti rokās, jo šīs lietas viņi uz ledus atstāt nevēlējās. Sevišķi dārgs Andrim bijis pusotrlitrīgais metāla termoss. Tagad tādu mantu var dabūt vai katrā veikalā, bet padomju deficīta apstākļos tas bija kas īpašs. Trīs vīru izvēlētajā ceļā beidzamās plaisas platums bija ap diviem metriem. Stadiona tāllēkšanas sektorā tas liktos nieks, bet zābakos ar “pufaiku” mugurā šāds lēciens bija tuvu iespēju robežai. Tomēr vīru trijnieks, savstarpēji drošinoties, tika pāri arī šai vietai. Aiz viņiem skrēja vēl daži vīri. Tie pie šīs pēdējās plaisas apstājās un nolēma neriskēt. Atklātā ūdens joslas platums strauji palielinājās. Andra trijnieks laimīgi tika krastā pie Vaivariem apmēram četrus kilometrus no Jaunķemeru kafejnīcas, kur atradās viņu automašīna.
Z.Plauže toreiz palika vīru bariņā, kas sēdēja uz ledus un gaidīja glābēju palīdzību. Tajā situācijā tas bija vienīgais pareizais lēmums. Ja tādiem sportiskiem vīriem kā A.Blūms izdevās tikt krastā saviem spēkiem, tas nenozīmē, ka jebkurā toreizējā situācijā ar sportiskumu būtu līdzēts. Šajā glābšanas operācijā bija divi bojāgājušie (viņi noslīka pie Bolderājas). Iemesls – cenšanās tikt krastā saviem spēkiem. Z.Plaužes grupa palīdzību sagaidīja no padomju armijas helikopteriem. Karavīri izrādījās necerēti laipni, ļāva ņemt līdzi visas makšķernieka lietas. Vienīgi liedagā bijis jālec ārā no helikopteriem, kas karājušies divu trīs metru augstumā. Tie nav sēdušies krasta smiltīs.
***
Klimatiskie apstākļi, kas izraisīja ledus iepeldēšanu jūrā
– 1987. gada 24. janvārī gaisa temperatūra bija no –18 līdz –7 grādiem. 25. janvārī strauji kļuva siltāks. Pēcpusdienā gaiss sasila pat līdz +1, bija slapjš putenis. Un ledus kļuva trauslāks.
– 24. janvārī bija mainīga virziena vējš 0 – 2 m/s. 25. janvārī tas iegriezās no dienvidiem un dienvidrietumiem (no krasta), stiprums sasniedza 5 – 10 m/s, brāzmās pat līdz 15 m/s. Vējš bija galvenais cēlonis, kāpēc ledus atpeldēja nost no krasta.
– Trešais katastrofas cēlonis bija ūdens līmeņa celšanās Rīgas jūras līcī, ko izraisīja gan vējš, gan atmosfēras spiediena maiņa. 24. janvārī līmenis bija noslīdējis līdz atzīmei – 22 cm (pēc Kronštates nulles). 25. janvārī tas sasniedza +33 cm. Tātad līmenis bija svārstījies par gandrīz pusmetru. Šīs svārstības arī nolauza ledu, kas bija piesalis pie krasta.
***
Kāpēc es makšķerēju?
Andris Blūms:
Makšķerēšana – tā ir atkarība, pulka stiprāka par alkoholu vai narkotikām. Es zinu diezgan daudz tādu cilvēku, kas atmetuši dzeršanu, bet tikai divus copmaņus, kas dažādu iemeslu dēļ pārtraukuši šo iemīļoto nodarbi. Teic, ka Dieviņš to laiku, ko makšķernieks pavada pie upes, dzīves ilgumam pieliek klāt.
Zemgus Plauže:
Daba pievelk. Sēdi upmalā un redzi visu, kas notiek. Cik skaisti saule lec! Ja nebūsi aizgājis uz upi, liekas, dzīvē kaut kā trūkst. Makšķerēt iesāku bērnībā. Ar zirga saros iesietu āķi, kas bija pagatavots no saliektas drāts, mēs, puikas, izsūtījumā Sibīrijā Krasnojarskas novadā Čulimas upē ķērām zivis. Tas bija veids, kā tikt paēdušam, dzīvojot pusbadā.
