Nupat pienācis brīdis, kad cope iet vaļā uz nebēdu, jo jūrā labi ķeras butes, Gaujā un Aiviekstē velk itin labus brekšu un raudu lomus. Ir vairākas ūdenskrātuves, kas papildinātas ar tonnām karpu, un tur pašreiz var makšķerēt šīs zivis. Pamodušās vēdzeles, kas pēc vasaras guļas tagad sāk intensīvi baroties, lai, sagaidot ziemu, varētu būt pilnībā gatavas nārstam. Šoreiz mazliet par līdaku un asaru copi, bet ne ar spiningu.Pieredze rāda, pieredze mācaŠķiet, nebūšu vienīgais «gudrītis», kurš mēģinās apgalvot, ka vēlā rudenī līdakas un asari daudz efektīvāk ķeras tieši uz dzīvajām zivtiņām, nevis spiningotājiem. Grūti pateikt, kas tam par iemeslu, taču varu droši apgalvot, ka šāda pieredze mani pārliecinājusi jau vismaz 25 gadus. Par šādu domu runājam arī ar kolēģiem copmaņiem, un tam piekrīt pilnīgi visi, izņemot tos, kuriem mazo zivtiņu sagādāšana rada problēmas vai arī nav vēlmes ķēpāties, jo vieglāk taču paķert vienu spiningu, kastīti ar vizuļiem un – uz priekšu!Šoreiz apskatīsim «sarežģītāko» veidu. Pats «uz dzīvo» visbiežāk copēju ezeros. Protams, lielākā problēma ir sagādāt kvalitatīvas un pareizā izmēra mazās zivtiņas, kas līdaku un asaru pastiprinātas barošanās periodos mēdz nolīst dziļi zālienos, kur vieglāk noslēpties, savukārt makšķerniekiem un līdakām grūtāk tikt klāt. Tā kā ezeros visbiežāk copē no laivām, braucot un pētot iespējamo vietu, izvēlos tādu apkaimi, kur varu nedaudz iebarot dzīvo zivtiņu ķeršanai un, lai ieekonomētu jau tā īso rudens dienu, uzreiz arī iemest līdaku makšķeri. Parasti vai, pareizāk sakot, vienmēr laivā līdzi ir spinings ar mānekļu kasti, jo ej nu sazini, ko darīt, ja mazās tiešām neķeras? Lielas un neapšaubāmas priekšrocības ir tiem, kuriem zināmi karūsu dīķi un kas ar smeļamo maiļu tīkliņu var zibenīgi tikt pie kārotajām zivtelēm. Taču iesaku ar karūsiņām būt uzmanīgiem, jo, pirms dodamies uz copi, derētu padomāt, vai izvēlētajā ūdenskrātuvē tās dzīvo. Ja minēto spuraiņu tur nav, var gadīties visādi, jo līdakām, kā likums, vislabāk garšo tās, ar kurām viņas barojušās līdz šim. Inventārs un darbībaLai saķertu dzīvās zivtiņas, izmantoju iebarošanu. Nopērku pārtikas veikalā paciņu baltmaizes rīvmaizes, copes veikalā – paciņu raudu barības, sajaucu sauso maisījumu, tad samitrinu un vienā vietā iemetu divas trīs apelsīna lieluma bumbiņas. No laivas šādi iebaroju divās vai trīs vietās. Mazo ķeršanai ņemu piecus sešus metrus garu bezriņķu makšķeri, kurai piesienu mājās sagatavotu un uzsietu saiviņu. Pludiņa celtspēja – ne vairāk par diviem gramiem, pavadiņa – 0,08 milimetri un 18. numura āķītis. Līdaku makšķerei pārsvarā izmantoju fīderus ar testu līdz 75 gramiem un 3,60 – 3,90 metru garumu. Kāpēc tieši fīderkātus? Manuprāt, tie ir kā radīti ne vien gruntsmakšķerēšanai, bet arī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Stingrs kāts un elastīga spicīte ļauj izdarīt tālus metienus, neriskējot, ka mazā zivtiņa var norauties no āķa. Turklāt, pievelkot plēsoņu pie laivas un pateicoties lokanajai spicei, nav jābaidās, ka tā varētu pie šādas slodzes pārlūzt. Kas attiecas uz auklām, līdaku makšķerēm vai spiningam, vai pludiņmakšķerei izmantoju tikai un vienīgi pītās auklas. Resnums – 0,15 – 0,19 milimetru. Pludiņa «kravnesība» atkarīga no mazās zivtiņas lieluma, bet parasti tā nepārsniedz 12 gramu. Labs jautājums – vai, makšķerējot līdakas ar dzīvo zivtiņu, būtu nepieciešams lietot metāla pavadiņas? Te man, atklāti sakot, domas dalās, un copes vietā mēģinu šo jautājumu atrisināt tā, ka vienmēr sāku ar metāla pavadiņu un, ja šķiet, ka ar copi kaut kas nav kārtībā, ņemu to nost. Bieži šāda «rokāde» izrādījusies pareiza, bet viennozīmīgas receptes, manuprāt, nav. Taču metāla pavadiņu cenšos likt pēc iespējas tievāku – ar vienu griezuli un trīsžubura āķi, kura lielums nepārsniedz 4. numuru, bet visbiežāk – 6. numuru. Trīsžuburam gan jābūt kvalitatīvam, jo citādi nāksies «skaļi parunāt» un pavisam ne ar tiem vārdiem, ko lietojam ikdienā. Izvēloties vietu, ņemu vērā, ja izmantoju divas līdaku makšķeres, vienu varu iemest pie zālēm, otru – pilnīgā ūdens klajumā. Tas zināmā mērā dod iespēju saprast, kur šajā dienā medī plēsoņas, un līdz ar to varu izdarīt attiecīgus secinājumus. Tas viss bija domāts copei ezeros, kur patlaban līdakas ir ļoti aktīvas, tieši makšķerējot ar dzīvo zivtiņu. Protams, veidi, kā tikt pie līdakām, ir dažādi. Piemēram, tā pati velcēšana upēs un dziļajos ezeros. Iesēdies laivā, uzstutē eholoti, turklāt ar GPS, iedarbini motoru un sāc «makšķerēt». Savā mūžā laikam pāris reižu esmu pamēģinājis un neinteresantāku makšķerēšanas nodarbi tiešām nezinu. Taču katram savs, un kāda gan tur kuram daļa, ar ko un kā cits makšķerē. Galvenais, lai viss būtu pēc noteikumiem. Kas, kur, kadPirmkārt, protams, ja iznāk laiks (tālākiem braucējiem), noteikti vajadzētu «aizšaut» līdz jūrai pēc butēm. Tās ķeras, un to kopā ar Māri Olti ļoti labi demonstrējām televīzijas raidījumā «Ar makšķeri». Vienā šādā pārraidē nav iespējams izstāstīt visas nianses, un daudz kas nav redzams. Tāpēc varu ieteikt – pirms izbraukšanas mēģiniet noskaidrot, kāds laiks piejūrā, jo no tā būs daudz kas atkarīgs. Tas, ka jūsu pusē ir pilnīgs bezvējš, vēl neko nenozīmē, jo tikpat labi jūrā var plosīties vētra, un rudenī tas nav nekāds retums. Ja ir informācija, ka jūrā «iet» zāle, jādodas uz tādām vietām, kur pirmais sēklis nav tālu no krasta. Tās ir posmā no Ventspils līdz Kolkasragam, un nav jābrien jūrā, lai pēc iespējas tālāk iemestu, bet jāmet no krasta aptuveni 20 – 30 metru tālu. Ogres rajona Vitkopos, pateicoties pirms mēneša ielaistajām astoņām tonnām karpu, notiek intensīva to ķeršana. Tātad cope uz nebēdu, bet jāņem vērā, ka dienas gaišajā laikā karpas ņem ļoti negribīgi, taču tiklīdz satumst, cope iet vaļā līdz pat rītam. Vislabāk, tāpat kā pavasarī, ņem uz naktstārpiem, pēc tam kukurūzas un makaroniem. Karpas pārvietojas baros un acīmredzot meklē vietu ziemošanai. Tāpēc, piebraucot pie ūdenskrātuves, derētu kādas minūtes desmit ziedot, lai dotos gar malu un nopētītu, kur kas notiek. Karpas ir ļoti aktīvas un sevi parāda jau pa gabalu. Sākušas ķerties vēdzeles. Tādas ziņas pienāk no Aiviekstes, Daugavas, Gaujas un Ogres upēm. Ēsmā – naktstārpi un nēģa gabaliņi. Gaujā tiem, kas zina vietas, ķeras itin prāvi brekši, gadās pa ālantam un skaistām rudens raudām.
