Parasti mājup ārpus Jelgavas robežām kādu gabaliņu dienvidu virzienā pēc darba kā pasažiere dodos ar personīgo auto.
Parasti mājup ārpus Jelgavas robežām kādu gabaliņu dienvidu virzienā pēc darba kā pasažiere dodos ar personīgo auto. Taču kādudien nācās izmantot sabiedrisko transportu – pēdējo šajā maršrutā.
Pēc siltajām janvāra dienām vakars bija pirmais no aukstajiem, kad sals naski koda vaigos un degunā. Pieturā bija sapulcējies krietns bariņš braukt gribētāju – citi no aukstuma sabozušies, daži mēģināja sasildīties mīņājoties vai uzvelkot kādu dūmu.
Pasažieri pārsvarā bija darbaļaudis, kā arī jaunieši. No dažiem nesa grādīgā smārds, bet visus, šķiet, vienoja kopīga vēlme tikt siltumā. Laiku pa laikam gaidīšanu pavadīja jautras replikas.
Kad “buss” beidzot piebrauca, šoferis sāka izsaukt pēc biļetēm. Kaut kādi padsmitie numuri nebija ieradušies, izveidojās pauze. Viens jaunietis šoferi, man jau likās, draudzīgi mudināja turpināt ielaist pasažierus, uz ko saņēma striktu aizrādījumu “nesprēgāt”, citādi palikšot bez brauciena. Puisis tomēr autobusā tika. Nedzirdēju, ko tieši, bet šoferis, viņam ieņemot vietu, turpināja veltīt pāris bargu frāžu.
Kad beidzot visi bija sakāpuši un varējām doties ceļā, brauciens spēji tika pārtraukts, tikko izripinājām no autoostas. Šoferis atvēra durvis, niknumā pielēca kājās un pavēlēja mūsu vakara varonim izkāpt. Lielākā daļa pasažieru iemeslu nesaprata, bet, šķiet, jaunais cilvēks bija bravūrībā pārcenties un izvilcis grādīgā pudeli.
Nedaudz apmulsis, puisis izkāpt atteicās – vēls un ārā auksti, kurp lai dodas? Tomēr “autobusa kungs un pavēlnieks” bija nolēmis palikt pie sava un izsaukt policiju. Pa telefonu tas neizdevās – aizvērās durvis, un atkal sākām braukt, bet… atpakaļ uz autoostu. Pasažieru vidū jau sākās emociju kustība – daži mēģināja saprast, kas noticis, citus situācija uzjautrināja, bet vēl kādus satrauca, jo pretī uz pieturu bija sarunāti mājinieki, kuriem nu būs jāgaida. Emocijas pastiprinājās, kad autoostā nekas nesanāca, bet “buss” strauji devās nevis dienvidu virzienā, bet uz… Pētera ielu, kur policija.
Strauji pieturējām pie pašiem “vārtiem”, aizņemot visu šauro ielu. Šoferis ienesās pa tiešo pārvaldē, bet mēs sapratām, ka joki mazi – arī mūsu varonis, kas tika mudināts “laisties lapās” (tomēr autobuss bija ciet, un par notiekošo valdīja kaut kāda sirreāla sajūta).
Stāsts beidzās ar to, ka transportlīdzeklī iekāpa divi pabrangi policisti un mūsu puisi kā jēriņu savāca, kā viņi paši teica, – uz atskurbtuvi! Kāds vīrs, kas smirdēja pēc grādīgā ne pa jokam, savā vietā sēdēja kluss kā pelīte, bet mēs mājup braucām trakā ātrumā!
