Tā ir iznācis, ka daudzas augsta ranga valsts amatpersonas šajā pavasarī svin sava darba gada jubileju, un aizvadītā gada pavasaris ir bijis viens no pārmaiņām bagātākajiem posmiem Latvijas atjaunotās neatkarības vēsturē.
Tā ir iznācis, ka daudzas augsta ranga valsts amatpersonas šajā pavasarī svin sava darba gada jubileju, un aizvadītā gada pavasaris ir bijis viens no pārmaiņām bagātākajiem posmiem Latvijas atjaunotās neatkarības vēsturē. Ne tik sen gada jubileju atzīmēja premjers Andris Bērziņš, Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis, un nu kārta pienākusi arī ģenerālprokuroram Jānim Maizītim.
Lai arī ģenerālprokurors nav runīgs par politiskā spiediena esamību vai neesamību viņa vadītās iestādes kabinetos un par tiešu politiķu uzmanību ģenerālprokuratūrai kopš pedofilijas skandāla un J.Maizīša priekšgājēja Jāņa Skrastiņa atkāpšanās, diskusiju objekts tomēr nav zudis. Par to liecina arī ģenerālprokurora ceturtdienas lēmums ierosināt krimināllietu par varas un dienesta stāvokļa pilnvaru pārsniegšanu, ko pieļāvušas Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) amatpersonas. Runa ir par bēdīgi slaveno VNĪA iepriekšējo valdi ar Jāni Motti priekšgalā, kas 183 personām piešķīrusi īres tiesības uz valsts dzīvokļiem. Protams, ne jau kaut kādiem cilvēkiem, kas «stāv» dzīvokļu rindā, bet gan sabiebrībā plaši pazīstamiem politiķiem, pašiem aģentūras darbiniekiem, radiem, draugiem un biznesa partneriem. Savā būtībā šī ir klasiska lieta, vislabākais lakmusa papīrs, kas parādīs ģenerālprokuratūras iespējas izmeklēt lietas, kurās iesaistīti daudzi Jēkabielā strādājošie. Šķiet, J.Maizītis ir reālists un necer uz ātru lietas iznākumu. Droši vien viņam ir savi iemesli šādai mazcerībai.
Starp citu, tieši korupcijas un ar amatpersonām saistīto noziegumu lauciņā ģenerālprokuratūrai ir visvairāk darāmā, un šajā jomā tā ar īpašiem panākumiem lepoties nevar. Daudzās lietās izvērsta izmeklēšana, taču līdz tiesai kaut kā tās nenonāk. Spilgts piemērs ir leģendārā «Latvenergo» 3 miljonu lieta, kuras atrisināšanai lielākā daļa sabiedrības vairs nemaz netic. Jā, var piekrist J.Maizītim, ka arī politiķi nav izcēlušies ar gribu uzlabot situāciju korupcijas apkarošanā, neieviešot nulles deklarācijas un legālo prezumpciju.
Tomēr vai šie abi ģenerālprokurora atzīmētie ieroči cīņai pret korupciju nav sen aizgājuši vilcieni? Nulles deklarācijas bija jāievieš uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, pirms vēl nebija sākusies privatizācija. Ja pašlaik tiks ieviestas nulles deklarācijas, tas zināmā mērā nozīmēs valsts atbalstu visām saimnieciskajām darbībām, arī nelikumīgajām, kas izdarītas līdz šim. Bet privatizācija jau tikpat kā ir beigusies, un var gadīties, ka valsts šādā pasākumā daudz vairāk līdzekļu iztērēs nekā piedzīs no nelikumīgu ekonomisku darbību veicējiem. To pašu var teikt arī par legālo prezumpciju, kas lielā mērā parāda Latvijas tiesībsargājošo iestāžu mazspēju cīņā pret ēnu ekonomikas darboņiem un viņu domubiedriem. Jāņem vērā arī apstāklis, ka Saeimas un valdības aprindās ietilpstošo un tām tuvo cilvēku katastrofāli zemā politiskā kultūra (ar ļoti retiem izņēmumiem) ļautu arī legālo prezumpciju izmantot kā ieroci cīņai pret politiskajiem pretiniekiem. Lai nu ko, bet skandālus fabricēt pašmāju politiķi ir labi iemācījušies. Un nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka šī māka netiks likta lietā pie pirmās nepieciešamības.
Protams, nav normāli, ja ģenerālprokuratūrai trūkst līdzekļu datoru iegādei, nav normāli, ka vēl pirms neilga laika atsevišķām policijas struktūrvienībām trūka degvielas, lai nodrošinātu elementāru patrulēšanu. Arī tiesībsargu zemais atalgojums nerada pamatus cerībām, ka tiesu varas amatpersonas būs kvalificētākie speciālisti. Un bēdīgo rezultātu šai situācijai mēs visi labi zinām. Apmēram trešdaļu no iekšzemes kopprodukta turpina veidot ēnu ekonomika, nesodīti tiek organizētas un izpildītas uzņēmēju slepkavības, un tajā pašā laikā strauji aug pieprasījums pēc dažādām luksusprecēm. Valsts kaulēšanās, piešķirot līdzekļus tiesībsargājošajām instancēm, nodokļu maksātājiem var maksāt divtik dārgi, jo tieši tik maksā skopais.
