Plašajā estrādes, kantri, džeza vai alternatīvās mūzikas grupu klāstā un nesenajā vēsturē «Salve» ir ansamblis, ko no jaunatnes zina retais.
Plašajā estrādes, kantri, džeza vai alternatīvās mūzikas grupu klāstā un nesenajā vēsturē “Salve” ir ansamblis, ko no jaunatnes zina retais, bet jelgavniekiem un estrādes mūzikas faniem, kuri atceras septiņdesmitos gadus, tas uzjundī sirsnīgas oglītes atmiņu ugunskurā. Pagājušajā sestdienā 1973. – 1977. gada “Liepājas dzintara” un republikas skatu pirmās vietas ieguvēji “Salve” atkal bija uz skatuves…
Uz skatuves šoreiz ansambļa dalībnieki nekāpa ar instrumentiem un mikrofoniem, arī skatītāju zāle nebija kā parasti piepildīta. Tomēr skatuves dēļi Pasta salā bija īsti. Šajā vietā šovasar taču uzstājušies dziedātāji pirmajā Noras Bumbieres jauno solistu konkursā. Sestdien skatuves centrā stāvēja galds, pie kura bija sapulcējušies agrākie “Salves” dalībnieki. Ansambļa tradīcija tikties kaut reizi piecos gados radās 1992. gadā, kad kolektīva vadītājam Jānim Lejiņam apritēja piecdesmit. Pats viņš diemžēl šo vecumu nepiedzīvoja. Pagājušajā sestdienā Pasta salā notika jau trešā “Salves” tikšanās pēc tam, kad ansambļa un tā vadītāja vairs it kā nav.
Tautasdziesmā “Jelgaviņa liela muiža”, ko “Salve” savulaik izpildīja, ir rindiņa: “Muižkungs prasa vagaram(i), vai ir visi darbinieki?” Tad arī mūziķus, kas parasti uz skatuves mazliet palika solistu ēnā, programmas vadītājs, tagad LLU profesors, institūta direktors Edgars Liepiņš nosauca un viņi paklanījās publikas priekšā. Šajā tikšanās reizē no “Salves” darbiniekiem visvairāk trūka tieši mūziķu. Laiks mainījies. Pirms pieciem, vēl jo vairāk desmit gadiem dzīvojām diezgan klusi, mūziķiem trūka darba. Tagad sestdienas vakars visiem “Salves” bijušajiem muzikantiem bija aizņemts, uz tikšanos atnāca vienīgi agrākie solisti. Zvanīja, sūtīja sveicienus citiem, atvainojās, ka nevarēs būt klāt. Taču, no otras puses uz to paskatoties, atnācējiem radās doma, ka “Salve” vēl aizvien ir muzicēt spējīga un varētu sanākt kopā uzspēlēt kaut ko no vecā repertuāra. Ne viens cits “Salves” iestudētos, augsti vērtētos skaņdarbus, aranžējumus, arī oriģinālmūziku neizpilda. Piemēram, “Pērkons” jau vairāk nekā divdesmit gadu ar panākumiem atskaņo vienas un tās pašas Jura Kulakova dziesmas ar Māra Melgalva vārdiem – cilvēkiem gribas tās dzirdēt. Varbūt “Salve” to spētu vēl labāk. Tā tikšanās, ko greznoja mierīgā vasaras vakara noskaņa ar Lielupes plūdumu fonā, beidzās uz cerīgas nots.
