Mērojot Driksas tilta jaunuzklāto segumu, iejutīsimies Livonijas ordeņa mestra Konrāda un Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johanna Bīrona sabiedrībā.
Mērojot Driksas tilta jaunuzklāto segumu, iejutīsimies Livonijas ordeņa mestra Konrāda un Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johanna Bīrona sabiedrībā.
«Ziņas» jau rakstīja, ka Driksas tilta noietuvēs virzienā uz tuneli paredzēts uzstādīt divas vēsturiskas statujas. Tomēr pilsētas galvenā arhitekta Kaspara Riekstiņa ideja par piemiņas zīmēm Jelgavas un tās pils dibinātājiem tiek dažādi vērtēta. Vēsturniece Ina Lastovecka apšauba, vai vēstures avotos ir fiksēts, kā izskatījies Konrāds fon Manderns.
Veltījums nav piemineklis
I.Lastoveckai nav saprotama personāžu, īpaši Konrāda fon Manderna, izvēle. Atskaņu hronikā, kur aprakstīti Livonijas ordeņa brāļu sirojumi Zemgalē, minēts, ka Konrāda dibinātā apmetne kalpojusi kā militārs nocietinājums, lai pakļautu zemgaļu ciltis.
«Man nav pretenziju pret tiem vāciešiem, kas mūsu zemē ienāca ar zobenu, jo zināmā mērā viņi bija gaismas nesēji bauriem,» savu ieceri pamato K.Riekstiņš, piebilstot, ka statujas domātas kā veltījums, nevis kā pieminekļi. «Pār tiltu ikdienā staigā tūkstošiem studentu – nereti, lai aplūkotu Bīrona kapenes, tur piestāj tūristi, un es būtu priecīgs, ja šīs skulptūras viņiem liktu padomāt ne tikai par Bīrona un Konrāda labajiem darbiem mūsu pilsētai vien.»
Nebija laika diskusijām
Pils muzeja direktore Ginta Linīte, tāpat arī I.Lastovecka, pauž neizpratni, ka lēmums par jaunu objektu novietošanu reprezentablā pilsētas vietā pieņemts vienpersoniski. K.Riekstiņš to skaidro gan ar laika trūkumu, gan arī ar savām pilnvarām. Viņaprāt, arī tiltu bija nepieciešams uzlabot ne tikai funkcionāli, bet arī estētiski, to papildinot ar skulpturāliem veidojumiem kā daudzās Eiropas pilsētās. Jo vairāk tādēļ, ka Jelgavā esot ļoti maz skulptūru. Turklāt, ņemot vērā, ka vairāk netradicionālas pilsētas galvenā arhitekta iniciatīvas – skulpturālo objektu «Baltā kaza» un slavas zīmes projektu grupai «Prāta vētra» – daudzi jelgavnieki uzņēmuši ar ironiju, arhitekts izlēmis, ka skulptūrās jāsaglabā vēsturisko personāžu portretiskā līdzība. Statujas uzticēts veidot tēlniecei Dzintrai Jansonei un Rīgas firmai «Arheja». K.Riektiņš uzsver, ka 10 līdz 15 tūkstošu latu vērtajiem krūšutēliem no jelgavnieku kabatas neesot iztērēts ne kapeikas. Tās tapušas par valsts investīciju programmā tilta remontam, piebrauktuvēm un gājēju tuneļa izbūvei paredzētajiem līdzekļiem, tādējādi K.Riekstiņš izmantojis iespēju atstāt pilsētai ko paliekošu. Tā kā tilta remonta projekts bija jāsagatavo apmēram mēneša laikā, viedokļu apmaiņai neatlicis laika.
Labāk ziedu vāzes
G.Linītes skatījumā tilta dekorā labāk iederētos neitrāli veidojumi, piemēram, stilizētas ziedu vāzes, bet vēsturiskas statujas varētu uzstādīt tikai tādā gadījumā, ja tās būtu autentiskas. Līdzīgu viedokli «Ziņām» neoficiāli pauduši arī Rundāles pils muzeja darbinieki. I.Lastoveckai šķiet, ka vēsturisku personāžu iemūžināšana skulpturālās formās nereti atgādina padomju estētiskās klišejas, tikai laiki un varoņi esot citi. Viņasprāt, arhitektiem jāmeklē mūsdienīgi risinājumi, vairāk domājot par pilsētas kopējo veidolu.
K.Riekstiņš ir pārliecināts, ka statuju gadījumā nevar vilkt paralēles ar Rīgas Rātslaukuma atjaunošanas projektu, kam ir «citas izmaksas un citi mērogi». Viņaprāt, jaunajām Bīrona un Konrāda skulptūrām neesot nekāda sakara ar vēsturiskās vides atjaunošanu.
Ne soli tālāk
K.Riekstiņš noliedz, ka statujām atvēlētos līdzekļus varētu izmantot pašreizējo pilsētvides objektu, piemēram, skvēra pie Trīsvienības baznīcas, sakopšanai. «Nedrīkstējām paspert ne soli tālāk pilsētvidē. Jau tā bija jācīnās, lai par tilta remontam paredzēto finansējumu varētu arī sakārtot teritoriju tilta apkārtnē no Kalnciema šosejas līdz Akadēmijas ielai.» Turklāt K.Riekstiņš neuzskata, ka lēmums par statuju uzstādīšanu pieņemts vienpersoniski, jo viņš vērsies pie Vēstures un mākslas direktores G.Grases, kas kopumā atbalstījusi šo ideju, atzīmējot, ka abas šīs personības nevar viennozīmīgi uzskatīt par iekarotājiem, to vēsturiskā loma jāvērtē plašākā kontekstā. G.Grase atzīst, ka K.Riekstiņam sūtītā vēstule, kurā sniegta informācijas par vēsturiskajiem personāžiem, bijis pilsētas galvenā arhitekta lēmuma pamatojums, un uzsver, ka muzejs nav piedalījies lēmuma pieņemšanā.
Nepatīk? Var paciesties
«Tiem, kam šie personāži nepatīk, var paciesties, jo pēc salīdzinoši neilga laika to nebūs.» Līdzekļu trūkuma dēļ skulptūras veidotas nevis bronzā vai granītā, bet gan betonā tā sauktajā bajosana tehnoloģijā, līdz ar to objektu garantijas laiks ir 30 gadu. Turklāt K.Riekstiņš neesot optimists par Jelgavas sabiedrības uzvedību un noliedz, ka statuju uzstādīšanas iemesls būtu gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. «Mana dzīve norit jelgavniekiem kā uz delnas. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām, uzstādīdams šīs skulptūras, neiegūšu daudz labvēļu. Domāju, ka esmu pietiekami daudz darījis Jelgavas labā.» K.Riekstiņš negatīvu rezonansi šajā jautājumā jau paredzējis, tāpēc atteicies no domas par dekoratīviem elementiem Lielupes tilta plānojumā.
