Lielajām līdakām jau sen vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku.
Lielajām līdakām jau sen vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku. Tas nekas, ka par ledu varam tikai sapņot.
Aptaujātie makšķernieki atzīst, ka neparastā ziema arī zivīm nedaudz sagrozījusi prātus, tomēr no vēlmes tvert mānekli tās nav atteikušās. Pirmajās dienās, kad, atdziestot ūdenim, zivis no seklajiem un zāļainajiem ūdenstilpju rajoniem pārvietojās uz dziļākajām vietām, pat iesācējiem bija skaidrs, ka vizulis jāvelk gar vietu, kur beidzas ūdenszāļu audze vai seklums straujāk pāriet dziļumā, bet pašlaik, kā jau ziemā, līdakas atradušas bedres un kļuvušas kūtrākas. Tas nozīmē, ka viņu meklēšanā jāiegulda lielākas pūles.
Ja labi nepārzināt ūdenstilpes gultni, vislabāk izmantot eholotu. Ar šo ierīci, piestiprinātu pie laivas borta, bez pūlēm varēs sameklēt bedres un tajās mītošās zivis. Taču aizmirstiet par parasto spiningu! Lai kā pūlētos, līdakas parasto vizuli diezin vai iekāros. Cita lieta – šķērsbļitka. Līdzīgi kā ziemā caur āliņģi to vēlams dancināt līdakas degungalā, līdz plēsoņas nervi neiztur un… jūs tiekat pie kārotā loma. Vien ledus vietā jāizmanto laiva. Gluži kā austrumu parunā – ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna.
Tas, kādas krāsas mānekli izvēlēties, lai paliek katra paša ziņā. Zivju apetīti pašlaik grūti paredzēt – aktīvās barošanās dienas mijas ar kūtruma periodiem, tādēļ pēc pirmās neveiksmes nevajag mest plinti krūmos, bet pamēģināt ko jaunu. Kas zina, varbūt kādā atvarā gaida lielākā zivs, kuru jums lemts noķert.
