Jau desmit gadu «Dienai» ir izdevies būt stabilai, aktuālai un, kas nav mazsvarīgi, pelnošai avīzei. Desmit gados paveikto retrospektīvi vērtē laikraksta galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte sarunā ar «ZZ» Komentētāju nodaļas vadītāju Modri Sprudzānu.
Vēl tikai nepilns mēnesis atlicis līdz 23. novembrim, kad laikraksts «Diena» svinēs desmitgadi. Jau desmit gadu «Dienai» ir izdevies būt stabilai, aktuālai un, kas nav mazsvarīgi, pelnošai avīzei. Desmit gados paveikto retrospektīvi vērtē laikraksta galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte sarunā ar «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītāju Modri Sprudzānu.
Jau desmit gadu jūs atrodaties lielākā dienas laikraksta vadībā. Kāda, jūsuprāt, ir žurnālista un žurnālistikas nozīme valstisku vai reģionālu procesu organizēšanā?
Ļoti nosacīti es varētu teikt, ka, laikam ritot, bijušas trīs prioritātes vai trīs pakāpes, kas ir kļuvis par svarīgāko žurnālista darbā. Deviņdesmitajā gadā, kad mēs sākām «Dienu», pats svarīgākais bija spēja cilvēkiem piedāvāt ziņas. Ātri aizmirsies tas, ka padomju laika avīzēs ziņu vispār nebija. Bija viedokļi, sapīti kopā ar notikumiem, un, izlasot tos, cilvēks nevarēja tikt skaidrībā, kas tad ir bijis, vai tas ir noticis, vai tas ir žurnālista viedoklis par to, kas noticis. Pirms kāda laika es «izgāju cauri» avīzei «Atmoda», tas ir, 1989. gadam, tālaika jaunatnei, kas ļoti aizstāvēja Tautas frontes vai neatkarības ideju, un paradoksālā kārtā arī tur nevar atrast ziņas par to, kas ir noticis. Tur ir viedokļi. Ir viedokļu cīņas, bet ne ziņas. Un tas bija tas lielais uzdevums, ko mēs izvirzījām «Dienai», un veids, kā izglītojām žurnālistus, lai panāktu, ka Latvijā vispār ienāk informācija, kuru lasot, cilvēks pats to var interpretēt. Neviens viņam neuzspiež vienu iespējamo interpretāciju.
Tad ap 1994., 1995. gadu, manuprāt, par galveno kļuva cīņa ar kaut ko, kas apdraudēja valsts eksistenci, vai arī mūsu izpratni par to, kādai būtu jābūt tās nākotnes attīstībai. Viens bija organizētā noziedzība, otrs – politiskais piedāvājums pirms 1995. gada vēlēšanām, kas pēc būtības bija Latvijas pavērsiens uz Austrumiem. Pavērsiens uz Austrumiem tirgus nozīmē, atkarības nozīmē, un to pārstāvēja dažas ļoti ietekmīgas politiskas partijas. Tajā laikā sākās arī kas tāds, kas man vienmēr licies paradoksāli: aktuāls kļuva jautājums par to, vai avīzei drīkst būt viedoklis. Un šī diskusija, manuprāt, ir absurda pamatu pamatā. Avīze bez viedokļa vispār nedrīkst pastāvēt. Laikrakstu komentētājiem ir jābūt viedoklim vai zināmai jābūtībai, kā ir labāk. Tas ir vienīgais atskaites punkts, kā viņi vērtē notiekošo. Un otrs – laikraksta viedoklis parādās tajā, ko tas uzskata par svarīgiem notikumiem. Ko «Diena» liek pirmajā lapā. Kāpēc. Ko izceļam, par ko rakstām garus rakstus, par ko – īsus. Arī tas ir viedoklis. 1995. gads prasīja no mums avīzē nostiprināt viedokļu daļu, un mēs to arī izdarījām.
Un trešais – nosacītais – posms, par ko es ļoti daudz domāju pēdējā pusotra divu gadu laikā, – kāda ir mūsu loma laikā, kad cilvēkam ir aizvien vairāk informācijas un ļoti liela daļa tās ir par brīvu. Kāda ir avīzes loma laikā, kad lēnām, tomēr uzlabojas televīzijas kvalitāte, radio spēja nodrošināt ar ziņām. Saprotams, ka avīzes uzdevums ir noteikt dienas kārtību, kas jau ir avīzes viedoklis par… Un vēl – vai mēs spējam piedāvāt analītiskus rakstus, kas atbild uz jautājumiem par cēloņiem un sakarībām, par to, kāda tam jēga un kāpēc vispār par to rakstām. Un – svarīgs uzdevums žurnālistikā strādāt un meklēt cilvēkus, kas gan ir talantīgi, gan zina, kā skaidri un literāri saistoši izklāstīt rakstus. Tas jau ir zināms profesionāla brieduma uzdevums, ar ko Latvijas žurnālistikai īsti nekad nav bijis laika nodarboties. Paldies Dievam, ka žurnālisti vispār māk rakstīt. Bet vajadzētu uzstādīt nopietnus kvalitātes kritērijus tekstiem, kur daļa, protams, ir talants, kas ir vai nav dots.
Kādas funkcionālās atšķirības varētu būt reģionālajai presei?
Reģionālā prese, domāju, vēl sāpīgāk nekā nacionālā izjutīs kvalificētu kadru trūkumu. Un tā tas Latvijā būs pārredzamā nākotnē. Kvalificētu cilvēku visās jomās pietrūks, taču paralēli tam būs bezdarbs. Tā būs tā lielā pretruna. Bet tas arī liek izdarīt secinājumus. Jo kāda jēga ir dzīvot un gaidīt, ka kaut kas mainīsies: kaut kad tās nacionālās avīzes būs piebāztas ar labiem žurnālistiem, un tad jau mums arī viņi kaut kur radīsies! Neradīsies. Viņu vienmēr trūks. Un tad ir jāsaprot: ja viņu vienmēr trūks, tad – kā to risināt. Man nav vienkāršas atbildes. Mēs par to esam domājuši šeit, par to ir jādomā arī tur.
Otrs nozīmīgs moments reģionālajai presei – cilvēkiem par svarīgu, augošu un rentablu kļūs tā avīze, kas spēs diktēt lokālo dienas kārtību, piedāvājot lasītajiem savu viedokli par to, kas ir un kas nav svarīgs. Tā būs avīze, kas sev ļoti skaidri formulēs, kāda ir tās sūtība zemes virsū un kāda ir tās jēga, nevis vienkārši reaģēs uz kaut kādiem impulsiem. Tādas avīzes diez vai būs vajadzīgas, jo konkurence būs ļoti liela. Konkurence būs arī vietējie radio, kas jau tagad sekmīgi cīnās ziņu pasniegšanā.
Trešais – avīzēm jāaptver ģeogrāfiski plašāka auditorija. Novecojušais sadalījums pa 26 rajoniem ilgi nepastāvēs. Kaut arī mums vēl nav skaidrs, kā administratīvi attīstīsies valsts, manuprāt, gudra ir tā avīze, kas jau šodien domā par plašāku reģionu.
Tagad – par pašiem žurnālistiem. Daudzi man pazīstami žurnālisti strādā nenormētu darba laiku, daudziem ir problēmas ģimenē tieši pārāk lielās aizņemtības dēļ, pastāvīgs stress, un darba organizācija vairumā gadījumu «klibo», kas šo spriedzi vēl pastiprina. Kā tam nākotnē, jūsuprāt, vajadzētu attīstīties?
Nākotnē vajadzētu attīstīties labākai izpratnei masu saziņas līdzekļa iekšienē, un es to saku arī par «Dienu»; ko mēs uzskatām par labu vai par sliktu rakstu. Kas ir labas žurnālistikas standarti? Kā panākt to, ka žurnālists spēj savienot divas kvalitātes – ļoti ātri uzrakstīt analītisku, kā arī literāri un vizuāli labi pasniegtu rakstu? Tur ir pretruna. Ja jau analītisku, tad vajag laiku, lai rakstītu. Ja vajag laiku, lai rakstītu, tad tas nav nepieciešams dienas avīzei. Ja tas ir analītisks un literāri labi uzrakstīts, tam taču vajag telpu un kā šis raksts var būt vizuāli labi noformēts. Tur ir ļoti lielas pretrunas un spriedze, bet vienkārši ir jāatrod pareizais līdzsvars.
Attiecībā uz darba organizāciju esmu pārliecināta, ka, ļoti daudz izdarot tajā un atbrīvojot gan žurnālistus, gan vadītājus no liekas laika šķērdēšanas, žurnālisti vienmēr būs cilvēki, kas strādās nenormētu darba laiku un vēlās vakara stundās. Tādēļ, ka avīzes tipogrāfijā nodod arī deviņos un desmitos vakarā. Avīze, kas beigs darbu, teiksim, piecos, vienkārši nevienam vairs nebūs vajadzīga, jo starp pieciem un deviņiem daudz kas būs paguvis notikt. Tā ka – tā ir tāda profesija. Cilvēks, kas grib būt piecos vai sešos mājās, nevar būt žurnālists. Tas nekad nebūs savienojams.
Nākamais, kas mani interesē, ir tendenciozitāte un līdzekļi, ar kādiem žurnālists pasniedz savu viedokli. Bieži vien argumenti ir ļoti pārspīlēti, diskutabli un ļoti zema līmeņa. Kā tikt vaļā no tendenciozitātes, lai lasītājs neuztvertu rakstu kā «pagrieztu» uz vienu vai otru pusi?
Tas ir plašs jautājums. Atbildes uz to jāmeklē gan sabiedrībā, gan presē. Bet pats pamatu pamats, uz kuru presei ir jāatbild un uz kuru būtu ļoti svarīgi atbildēt sabiedrībai, – preses izdevums ir redakcionāli neatkarīgs. Mana pieredze un pārliecība teic, ka vienīgais veids, kā preses izdevums var būt redakcionāli neatkarīgs, ir – tas ir ilgu laiku pelnošs masu saziņas līdzeklis, kas spēj nopelnīt vairāk nekā tas tērē.
Un tas ir kaut kāds tumsonības mehānisms, kas ir izveidojies un sevi atražo. Kaut kādā brīdī žurnālisti ar savu rīcību, sabiedrība ar savām iedomām, bet visi kopā ir noticējuši, ka žurnālisti ir nabadziņi, kas knapi velk savu dzīvību kā jau visi nabaga inteliģentiņi. Un, ja jau viņi tādi ir, tad tas ir normāli, ka viņi ņem naudiņu pa labi un pa kreisi, lai vilktu savas nožēlojamās dzīvībiņas. Visus šos izdevumus uztur vai nu viens, vai nu otrs, vai nu trešais, jo prese taču ir nabadziņi. Kā to zina cienījamā Jelgavas avīze un kā to zina arī «Diena», prese var būt sekmīgs uzņēmums, kas pelna vairāk nekā tērē. Pelna vairāk tādēļ, ka spēj radīt avīzi, kas ir vajadzīga lasītājiem, un, ja tā ir lasītājiem vajadzīga , tā būs nepieciešama arī reklāmdevējiem.
Tie izdevumi, kas dzīvo tādēļ, ka ir kāds pamatbizness, vai tā būtu sēņu lasīšana vai naftas transportēšana, un tiek uzturēti kā mazais blakusrūpals, aizstāv šo pamatbiznesu un tā politiskās intereses, ir drauds nevis laikrakstam «Diena» konkurences ziņā, jo kā konkurentus mēs nopietni tos neesam jutuši, bet tas ir nopietns drauds Latvijai, demokrātijai, jo nozīmē, ka prese kā institūcija tiek apdraudēta savas lomas pildīšanā.
Nākamais – žurnālisti kļūdās, viņi nav pietiekami profesionāli, ir uzlabojami raksti, redakcijas un avīzes, tas ir pašsaprotami. Tas, ka saziņas līdzeklis ir neatkarīgs, viņu nepasargā no kļūdām, tas pasargā no nelietības. Kā es vienmēr saku, ja politiķis ir korumpēts, sabiedrību no šīs problēmas vēl glābs neatkarīga prese. Bet, ja prese ir korumpēta un nedzīvo no tā, ko tā nopelna, pilda kāda intereses, tad arī godīgi politiķi sabiedrību neglābs, jo viņi nevar tikt galā ar negodīgu presi. Tas ir ļoti liels drauds.
Un trešā lieta – katrai avīzei jābūt savam viedoklim. «Diena» ir liberāla, demokrātiska avīze, un tās vērtības, ko esam aizstāvējuši, ir rietumnieciska, tiesiska valsts, indivīda atbildība, brīvs tirgus, iecietība un integrēta sabiedrība. Saprotams, ka ir politiskie spēki ar savām programmām, kas no mūsu pozīcijām, no mūsu pārliecības liksies pilnīgi nepieņemami. No šā viedokļa pozīcijām avīzes pienākums ir kritiski izvērtēt visus politiskos piedāvājumus. Tad politiskos spēkus, un politiskais piedāvājums, ko mēs uzskatām par labāku, vienkārši būs tuvāks, bet cits – tālāks.
