Jau vairākus gadus daudzas Latvijas sabiedriskās organizācijas, rūpējoties par dabas aizsardzību, pievērš cilvēku uzmanību dzīvnieku un augu sugām, kuru eksistence var tikt apdraudēta.
Jau vairākus gadus daudzas Latvijas sabiedriskās organizācijas, rūpējoties par dabas aizsardzību, pievērš cilvēku uzmanību dzīvnieku un augu sugām, kuru eksistence var tikt apdraudēta.
2007. gadā par tādām atzīta melnā dzilna, zemesvēzis, smilšu krupis, ķiploku gludspolīte, apaļlapu rasene un parastā liepa.
Melnā “atslēga”
Par 2007. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies melno dzilnu, kuras nosaukums latīņu valodā ir Dryocopus martius. Tas ir pats lielākais dzenis, kas sastopams mūsu dabā. To viegli atšķirt pēc izskata – melns putns ar sarkanu galvas virsu gandrīz vārnas lielumā un nav sajaucams ar citiem spārnaiņiem. Pārsvarā dzīvo vecos mežos, kur var atrast pietiekami resnus kokus, – visbiežāk dobumu izkalšanai, lai ierīkotu ligzdas, izvēlas apses un priedes. Šādos mežos putni viegli atrod arī nokaltušus un kritušus kokus, kuros meklē barību, – atmirušā koksnē dzīvojošus vaboļu kāpurus un skudras. Tieši tāpēc, ka melnās dzilnas ligzdām kaļ dobumus, zinātnieki to atzinuši par ekoloģiski nozīmīgu “atslēgas sugu”. Putnu izkaltajos dobumos nākamajos gados parasti ligzdo daudzas citas īpaši aizsargājamas spārnaiņu sugas, kas tādus neveido, – lielās gauras, meža baloži, bikšainie apogi, zaļās vārnas un gaigalas. Ornitologi uzskata, ka pašlaik melnās dzilnas mūsu mežos ir samērā bieži sastopamas – ligzdo aptuveni 6 – 8 tūkstoši pāru. Tomēr šāda situācija var nesaglabāties sevišķi ilgi. Ļoti intensīvās mežizstrādes dēļ strauji samazinās vecu mežu platības. Pamazām no tiem izvāc nokaltušos kokus. Līdz ar to jau netālā nākotnē būs nepieciešams daudz nopietnāk ķerties pie melno dzilnu aizsargāšanas pasākumiem. Šie putni iekļauti Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Eiropas Padomes tā sauktajā putnu direktīvā, kurām sugām nepieciešami īpaši aizsardzības pasākumi to dzīvesvietās. 2007. gadā LOB informēs sabiedrību par vecu mežu saglabāšanas nozīmi gan šīs, gan citu putnu sugu ligzdošanai un kaltušu un kritušu koku saglabāšanas nepieciešamību mežā. Plānots veikt pētījumu par izcirtumos atstāto tā dēvēto ekoloģisko koku nozīmi melno dzilnu ligzdošanā.
Zemes circenis
Izrādās, Latvijas Entomologu biedrības izvēlētais gada kukaiņa titula īpašnieks – zemesvēzis (latīniski Gryllotalpa gryllotalpa) – ir tuvs mājas circeņu radinieks. Daudzi būs šo kukaini redzējuši, bet ne viens vien domā, ka tas ir dārza kaitnieks, taču zemesvēzis nav tik slikts. Tā kā zemesvēži pieder pie taisnspārņu kukaiņu kārtas, tiem raksturīgas īpaši attīstītas pakaļkājas ar paresninātām un muskuļainām ciskām, kas labi piemērotas lēkšanai. Laika gaitā zemesvēžu priekškājas pārveidojušās par racējkājām. Šie kukaiņi ir naktsdzīvnieki, kas mitinās trūdvielām bagātā augsnē, kur rok ejas. Galvenā to pārtika ir augu apakšzemes daļas, kā arī sliekas, gliemji un citi kukaiņi. Der atcerēties, ka zemesvēzis, tautā saukts arī par ķireli, neveikli satverts, var visai sāpīgi iekost.
Grūti pamanāmais krupītis
Par gada dzīvnieku Latvijas Dabas muzejs 2007. gadā izvēlējies smilšu krupi (latīniski Bufo calamita). Šis abinieks ir mazākais no Latvijā konstatētajām krupju sugām, atšķiras ar dzeltenu svītru uz muguras. Pieauguši šie dzīvnieciņi sasniedz 6 – 8 centimetrus. Galvenokārt pārtiek no kukaiņiem, zirnekļiem un tārpiem. Īpaša prasība tiem ir pret nārsta vietām. Parasti nārsto seklās, neaizaugušās, saules apspīdētās, ūdenstilpnēs. Izrādās, aptuveni pirms simts gadiem smilšu krupji pārsvarā dzīvojuši tikai jūras piekrastē un upju ielejās. Tur pavasaros veidojās seklas peļķes, kuras šie dzīvnieki var izmantot par nārsta vietām. Tomēr pēdējos gadu desmitos novērots, ka smilšu krupjus var sastapt arī smilšu un grants karjeros. Gan jaunie, gan pieaugušie īpatņi smiltīs rok alas, kur paslēpties. Nereti krupji uzieti vairāk nekā pusotru metru zem zemes. Zinātnieku rīcībā ir ziņas, ka atsevišķi bijuši īsti “dziļracēji” – reiz smilšu krupi izdevies atrast pat trīs metru dziļumā. Tie ir unikāli ar to, ka viņiem piemīt ļoti specifiskas dzīves apstākļu prasības un tajā pašā laikā – plašs izplatības areāls – dzīvo gan Spānijā, gan Igaunijā. Aktīvi smilšu krupji ir tikai vakaros, kad dodas kukaiņu medībās. Tā klātbūtni visbiežāk iespējams pamanīt pēc riesta dziesmas. Balss ir skaļa un neparasta. Pārsvarā to var izdzirdēt siltos vasaras vakaros vietās, kur tie mīt. Tirkšķošā dziesma esot saklausāma pat kilometra attālumā. Dažs to var sajaukt ar zemesvēža izdotajām skaņām. Lai gan smilšu krupji “apguvuši” jaunas dzīvesvietas, tomēr viņu kļūst arvien mazāk. Viens no to straujas izzušanas iemesliem ir piemērotu nārsta vietu skaita samazināšanās, ko izraisa gan dabiska to aizaugšana, gan cilvēka saimnieciskā darbība – intensīva karjeru izstrāde. Smilšu krupis ir Latvijā un Eiropā aizsargājams dzīvnieks. Suga ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kuras īpatņu skaits un izplatība samazinās. Savukārt Eiropā tie iekļauti Biotopu un sugu direktīvā un Bernes konvencijā par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu. Interesanti, ka pagājis gandrīz divdesmit gadu, kopš izveidoti pirmie smilšu krupja liegumi Latvijā, tie bija pirmie arī visā Eiropā.
Smilšu krupjus var apskatīt Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Ja kāds zina, kur vēl savvaļā mīt šie abinieki, jāziņo Latvijas Dabas muzeja Zooloģijas nodaļai pa tālruni 7356040.
Gliemezis smaržo kā ķiploks
Par 2007. gada gliemezi to pētnieki – malakologi – ievēlējuši ķiploku gludspolīti (latīņu valodā Oxychilus alliarius). Tas ir neliels gliemezis ar plakanu čaulu, kuras platums ir 5 – 7 milimetri. Tā ir koniska ar 4 – 4,5 samērā saplacinātiem vijumiem. Čaula ir ļoti plāna, pat daļēji caurspīdīga, gaiši dzeltenīgi brūna vai arī nedaudz zaļgana. Savukārt gliemeža ķermenis ir tumši pelēkzils. Ja gadās to saspiest, jūtama stipra, tam raksturīga ķiploku smarža. Pārsvarā šos dzīvniekus var sastapt jauktos un lapu koku mežos, akmeņainās vietās, arī dārzos un siltumnīcās.
Gada augs – apaļlapu rasene
Šo ārkārtīgi interesanto savvaļas augu (latīņu valodā Drosera intermedia) gada auga godā iecēluši Latvijas Botāniķu biedrības biedri. Rasene sastopama gandrīz visos Latvijas purvos. Interesantu to padara īpatnība, ka tā faktiski pārtiek no kukaiņiem, lai arī vairumā gadījumu cilvēki to neievēro nelielā izmēra dēļ. Izrādās, apaļlapu rasenes gaiši zaļās lapas klātas spilgti sarkaniem sīkiem dziedzermatiņiem. Katra matiņa galā kā rasas lāse spīguļo ļoti lipīga sekrēta piliens, pie kura pielipušos kukaiņus augs izmanto, lai iegūtu papildu barības vielas. Tādējādi rasene dabū barību kā īsts mednieks – klusi gaida, līdz kāds neuzmanīgs kukainītis pielips. Vasaras vidū rasene uzzied baltiem ziediem, kas uz sprīdi gara kāta paceļas virs sūnām pieplakušās lapu rozetes. Latvijā atrastas vairākas raseņu sugas. Otra biežāk sastopamā ir garlapu rasene. Abas gan visai viegli atšķiramas pēc lapu formas. Purvu nosusināšana kūdras ieguvei iznīcina rasenes iecienītāko augteni, tāpēc daudzviet, kur agrāk bijis purvs, rasenes vairs neaug. Jelgavnieki apaļlapu rasenes meklējumos droši var doties uz netālo Ķemeru tīreli. 2007. gada augu ikviens viegli ieraudzīs, ejot pa tur izveidoto dabas vērošanas taku.
Parasts tikai šķiet
Latvijas Dendrologu biedrība gada koka godā iecēlusi parasto liepu (latīņu valodā Tilia cordata). Tas ir viens no populārākajiem savvaļas augiem, kas itin bieži minēts arī latvju dainās un sakāmvārdos. Ticējumos teikts, ka liepa esot sievu koks. Līdzīgi kā ozoli, arī liepas senajās reliģijās godinātas un pielūgtas kā kulta koki. Jelgavā valsts nozīmes dižkoka statuss piešķirts liepai, kas aug 6. līnijā. Par vietējas nozīmes dižkoku atzīta liepa Ozolpils parkā.
