Uzņēmēju domas par iespējām pretendēt uz ES fondu līdzfinansējumu dalās. Netrūkst to, kas atzīst, ka arī ES naudas apgūšanā vajadzētu veikt nopietnu revīziju un ieviest skaidrību.
Uzņēmēju domas par iespējām pretendēt uz ES fondu līdzfinansējumu dalās. Netrūkst to, kas atzīst, ka arī ES naudas apgūšanā vajadzētu veikt nopietnu revīziju un ieviest skaidrību. Citādi papīri izskatās skaisti un vārdi izklausās labi, bet ar darbiem tā ir, kā ir.
“Ziņas” aptaujāja vairākus uzņēmumus, kas iepriekšējā posmā saņēmuši ES naudu saviem projektiem.
Izolēto cauruļvadu ražošanas uzņēmuma “Poliurs” izpilddirektors Guntis Līcītis atzīst, ka vismaz pirmajā jauno programmu posmā uzņēmums nedomā piedalīties. “Nevar teikt, ka vairāk neko neplānojam, tomēr pašlaik tas nav aktuāli. Attīstāmies saviem spēkiem, rīkojamies soli pa solim, pakāpeniski iegādājoties vajadzīgās iekārtas. Tā nav jāgatavo dokumentu “jūra”, jāstāv garās rindās…” Ne viens vien uzņēmums, kas saņēmis atbalstu, atzinis, ka birokrātijas un citu problēmu ir pietiekami. Jēga projektu iesniegt ir, ja pretendē uz lielu atbalsta summu.
SIA “Ceļu būves sabiedrība “Igate” “konsultants, bijušais uzņēmuma vadītājs Māris Radželis ES struktūrfondu līdzekļu piesaisti vērtē pozitīvi. “Ja vien ir iespējas un tās atbilst uzņēmuma vajadzībām, tas jādara. Protams, projekts nav vienas dienas darbs, tas ir ilgtermiņa process, sagatavošana vien prasa kādu pusgadu.” Par turpmāko viņš norāda, ka jāskatās uz iespējām, jo ceļiniekiem struktūrfondu piedāvājums nav bijis plašs. “Aviācijas ielā uzstādīto asfaltbetona rūpnīcu pirkām par savu naudu, tad fondu līdzekļi nebija pieejamas. Vēlāk nozares uzņēmumiem radās iespējas iegādāties miljonus vērtas un jaudīgas asfalta ražotnes.” Jelgavas uzņēmums, piesaistot ES līdzekļus, asfalta rūpnīcā izveidoja mūsdienīgu laboratoriju un iegādājās iekrāvēju, kā arī bruģa ražošanas līniju.
CBS “Igate” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns pauž, ka iepriekšējā posmā uzņēmumam veiksmīgi izdevies piesaistīt struktūrfondu naudu, taču nākotnē viņš raugās bez “rozā brillēm”. “Īsti neredzu, kurā programmā varētu kvalitatīvi iekļauties. Ar saviem produktiem nevaram aizbraukt uz izstādēm Eiropā, mums arī nav ko tik ļoti inovēt. Īpaši ceļu nozarē, kur ir vietējais patēriņš, neredzu, kur būtu iespējams izveidot kādu jaunu produktu. Jaunu asfalta marku? Viss vairāk vai mazāk jau ir, lai strādātu.”
Par inovācijām runājam gadiem, bet darbos nekas jūtami nav pavirzījies. M.Peilāns piekrīt, ka diez vai tās kā uz pasūtījumu tagad radīsies. “Pirms 11 gadiem pabeidzu augstskolu, un tur joprojām ir problēmas ar jauniem mācībspēkiem, jaunām “smadzenēm”. Jaunie nenāk. Ja augstskolās nav šīs platformas un zinātniskās bāzes, arī tautsaimniecības nozarēs uzreiz nekas nenotiks. Var skaisti runāt, bet, ņemot vērā inflāciju un cenu kāpumu, baidos, ka pat ar pēdējās paaudzes inovācijām, kas veiktas pasaulē, mēs nekļūsim reāli konkurētspējīgi.”
Uzņēmēju māc bažas, ka šī nauda nebūs izmantota lietderīgi un varētu rasties vairāk pseidoinovāciju paraugu, kas tālu nav jāmeklē. Tepat Jelgavā ir jauns centrs. “Būšu priecīgs redzēt, ja pēc gada diviem trim tur notiks kas reāls, varēs testēt būvmateriālus, kas dos reālu labumu ražotājiem, nevis būs tikai uz papīra. Kā cilvēks, kam eksportā ir desmit gadu pieredze un kas pietiekami iepazinis Eiropu, neredzu, kur lietderīgi ieguldīt naudu, kas atvēlēta inovācijām. Varbūt situācija mainīsies, bet, manuprāt, ja valsts gribēs efektīvi izmantot ES līdzekļus, tā būs spiesta mainīt mērķus un padarīt tos lojālākus ražotājiem.”
Darbinieku apmācību, ņemoe vērā pieredzes kokapstrādē M.Peilāns vērtē kā procesu, kas atmaksājas katram uzņēmējam. Taču, zinot garo projektu procedūru, atzīst, ka labāk to darīt par saviem līdzekļiem. “Situācija darba tirgū mainās ātrāk, nekā izdodas sagaidīt projekta realizāciju. Uzņēmumiem ar pieklājīgu apgrozījumu “asaku” dēļ nav nozīmes cīnīties. Tas varētu būt svarīgi mazākajiem, bet tiem grūti apgūt lielu naudas apmēru.
