Pokaiņu meža masīvs, izvietojies uz stāviem pauguriem un dziļām ielejām, veido gleznainu ainavu. No reklāmas un aculiecinieku stāstiem daudz dzirdēts par neparastumu, ko vietai piešķir dažādi akmeņu sakopojumi.
Pokaiņu meža masīvs, izvietojies uz stāviem pauguriem un dziļām ielejām, veido gleznainu ainavu. No reklāmas un aculiecinieku stāstiem daudz dzirdēts par neparastumu, ko vietai piešķir dažādi akmeņu sakopojumi. Nelielus, vidējus un pavisam dižus viņnedēļ uz Dobeles rajonu braucu lūkot arī es. Pēc stāstiem, ka “upēs” un valnīšos izkārtotos noapaļotos iežu gabalus ekstrasensi un daudzi “parasti mirstīgie” nešaubīgi uzskata par senu svētvietu, šķita interesanti, vai arī manā klātbūtnē šī vieta izstaros savdabīgo enerģiju.
Nekāds “latviešu dieviņu” atzinējs neesmu un par pagānu mani līdz šim neviens nav nodēvējis, tāpēc diezgan atturīgi minu takas un taciņas, ik pa laikam piestājot pie akmeņiem, kam doti nosaukumi. Nedz Tēva, nedz Mātes vārdu ieguvušie milzeņi man neatgādināja neko no tā, kas minēts nosaukumā.
Dažam kompanjonam gan šķita, ka, piemēram, Dieva akmens no viņa pieprasa upuri. Un varēja redzēt, ka “upuris”, kādu kurš to saprot, iezim arī ticis. Vienam plakano virsmu rotāja cilvēku rokās izviļāti viensantīmnieki, citam pat uzlikta zāļu tabletīte. Pēc tā vien var secināt, ka Pokaiņos meklē kaut ko vairāk, nekā tikai iespēju pabūt dabā. Bet man ik reizi, ieraugot akmens spraugā vai upītē pie tilta nomestu mūsu valsts mazāko naudas vienību, gribējās jautāt, ko atbraukušie ar to domājuši. Vai nopirkt akmeņu labvēlību? Vai par lētu naudu iegādāties skaistāku ikdienu un mazākas rūpes?
Pēc tādas attieksmes var spriest, cik ļoti pierasts par visu mūsdienās maksāt. Un nereti tikpat pierasti ir sniegtajai naudiņai kaut ko reālu un taustāmu dabūt pretī. No mūziķa var gūt emocionālu baudījumu, bet mežs par putnu dziesmām, vēja šalkām un akmeņu apskatīšanu neko neprasa! Ieejas biļetes cena nozīmē vien to, ka ir kāds, kas rūpējas par apskates vietas sakoptību. Labas domas var saņemt bez maksas.
Dzirdēts arī, ka citi Pokaiņos redz vīzijas, bet dažs uztver informācijas plūsmu. Gidi un apmeklētāji stāsta par novērotām anomālām parādībām. Padomājot no praktiskās puses, – kurš gan nejustos kaut mazliet dīvaini, karstā vasaras dienā pa kalniem un lejām izstaigājis septiņus astoņus kilometrus?
Par kaut ko liecina arī tas, ka Pokaiņu mežs ir jauns tūrisma objekts – no 90. gadu vidus tur strādājuši tūkstošiem talcinieku no visām Latvijas malām, attīrījuši akmeņu kaudzes un dīķīšus, veidojuši takas, devuši objektiem nosaukumus. Ne jau akmens izlēma, ka viņam jādod Līgavas vārds. Bet jaunas meitenītes sajūsminātas piespiežas pelēcim un cer, ka nu tikai tiks pie vīra!
Varbūt, liekot santīmu uz akmens muguras, vērts atstāt arī zīmīti ar savām vēlmēm?
