Tagad, kad sabiedrību skārusi kārtējā «iepriecinošā» vēsts par dzīves izmaksu paaugstināšanos («Lattelekom» tarifu pacelšana), atsākas diskusijas par lielo uzņēmumu privatizācijas modeļa pareizo izvēli.
Tagad, kad sabiedrību skārusi kārtējā «iepriecinošā» vēsts par dzīves izmaksu paaugstināšanos («Lattelekom» tarifu pacelšana), atsākas diskusijas par lielo uzņēmumu privatizācijas modeļa pareizo izvēli. Pēc pēdējām ziņām, «Latvenergo», iespējams, privatizēs 2000. gadā, kad privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš jau būs izbeidzies, tādējādi šī uzņēmuma akcijas iedzīvotāji varēs iegādāties tikai par naudu, kas ievērojami mazinās to pirktspēju. Šādu situāciju šajā privatizācijas sektorā ir izveidojusi neskaidrā triju miljonu lieta, kas visticamāk tā arī netiks atrisināta, tomēr līdz neskaidro naudas pazušanas apstākļu izmeklēšanas beigām Saeima ir aizliegusi pieņemt jebkādus lēmumus, kas saistīti ar «Latvenergo». Tas arī aizkavē privatizācijas procesu, un rezultātā cietēji būs tikai iedzīvotāji, jo privatizācija aizķērusies vairāk politisku, nevis ekonomisku iemeslu dēļ.
Tikmēr ļoti asas diskusijas rit par privatizācijas modeļa izveidi un apstiprināšanu. Pašlaik šajā jautājumā ir divi plaši pārstāvēti viedokļi. Pirmā piekritēji iestājas par uzņēmuma restrukturizācju un sadalīšanu, bet otrie atbalsta vienota «Latvenergo» ideju. Abos šajos variantos ir saskatāma gan sava loģika, gan arī izdevīgās un zaudējumus nesošās iespējas. Pašlaik valdībai un Privatizācijas aģentūrai jāizvēlas variants, kas nodrošinātu patērētājam pēc iespējas zemākas cenas un augstāku pakalpojumu kvalitāti.
Vienotā uzņēmuma modelis
Cilvēki, kas iestājas par šo «Latvenergo» privatizācijas veidu, kā galveno argumentu tā efektivitātei izvirza vājāk attīstīto un nerentablo uzņēmuma daļu – kas strādā ar zaudējumiem (TEC un sadales tīkli) – nespēju piesaistīt pircējus un investorus. Šās uzņēmuma daļas vienkārši neviens negribēs privatizēt, tāpēc, ja «Latvenergo» paliktu kā vienots uzņēmums, tas uzņemtos atbildību par šiem posmiem un subsidētu tos no savas peļņas, nodrošinot kompleksu energoapgādi visā Latvijas teritorijā.
Nākamais arguments par vienota uzņēmuma modeli saistīts ar to, ka, atstājot «Latvenergo» nesadalītu, patērētājam būs jāmaksā mazāks tarifs. Tas tā notikšot tāpēc, ka pircējs, maksājot par pakalpojumiem, kas saražoti un tiek nogādāti patērētājam ar atsevišķu uzņēmumu palīdzību, dabūs maksāt arī par šo uzņēmumu nodokļiem, ko noteikti mēģinās kompensēt ar peļņu.
Nākamais punkts, kuru atbalsta vertikāli integrētā uzņēmuma modeļa piekritēji, runā par konkurenci Eiropas līmenī, pasvītrojot, ka uz to būtu spējīgs tikai liels, spēcīgs un apvienots uzņēmums, kāds varētu būt «Latvenergo», ja tas netiktu restrukturizēts un turpinātu attīstīties.
Sadalītā uzņēmuma modelis
Pretēji iepriekšējam viedoklim šā modeļa atbalstītāji runā par konkurenci, norādot, ka tikai tās rezultātā tikšot nodrošināta maksimālā kvalitāte un pieņemama cenu politika, tāpat tikšot arī radītas iespējas jaunu jaudu radīšanai, kas Latvijai būtu ļoti būtisks faktors, jo pašlaik elektroenerģija tiek iepirkta gan Krievijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā. Monopoluzņēmuma gadījumā nekas tāds nevarētu notikt. Monopoluzņēmumu spilgto darbošanās piemēru bezkonkurences situācijā mēs jau šodien varam vērot visā krāšņumā «Lattelekom» piemērā.
Vēl viens šā viedokļa paudēju balsts ir saistīts ar maksāšanas politiku. Ja patērētājs maksās par preci tās pārdevējam, viņš zinās, par ko izdod naudu, bet, ja viņam būs no savas kabatas jāpabalsta šķērssubsīdijas, kā tas varētu atgadīties vertikāli integrētā uzņēmumā, tad viņam pastāv ļoti reāls risks šo naudu neatgūt reālu pakalpojumu veidā.
Cits arguments, kas neapšaubāmi nāk par labu «Latvenergo» restrukturizācijas atbalstītājiem, ir tāds, ka neviens investors negribēs ieguldīt naudu peļņu nenesošās nozarēs, kādas var izrādīties monopoluzņēmuma atsevišķas daļas, tādējādi tās netiks attīstītas un nesīs tikai zaudējumus, kas atbalsosies uz pircēja maksātspēju.
Patērētājiem izdevīgs otrais variants
Izvērtējot šos abus modeļus, vispiemērotākais šķiet otrais variants, jo neapgāžamā dzīves patiesība, ka vislielākais izdevīgums patērētājam gūstams tikai pilnīgos konkurences apstākļos, šķiet, ir neapstrīdama. Pārējie faktori ir tikai pakārtoti šim pircēju izdevīguma stūrakmenim. Turklāt runāt par konkurenci Eiropas līmenī, manuprāt, nav īpaša pamata, jo Latvijai, kas pat nespēj apgādāt sevi ar elektroenerģiju, jātiek vispirms galā ar šo problēmu. Arī šaubīgā šķērssubsīdiju taktika neizraisa nekādu uzticību. Pašlaik par uzņēmuma restrukturēšanu iestājas PA vadītājs J.Naglis, SVF speciālisti, «TB»/LNNK un TP, bet par tā privatizēšanu kā vienotu objektu – LSDA un Jaunā partija. LC konkrētu viedokli šajā jautājumā vēl nav izteicis.
