Gudra valsts jaunām situācijām gatavojas laikus, soli pa solim. Tā neļauj sevi pārsteigt pilnīgi nesagatavotu.
Gudra valsts jaunām situācijām gatavojas laikus, soli pa solim. Tā neļauj sevi pārsteigt pilnīgi nesagatavotu. Latvijā ir viens no viszemākajiem rādītājiem patvēruma pieprasījumu jomā. Taču tā nebūs mūžīgi. Nav iespējams prognozēt, kad ieradīsies vairāk cilvēku ar šādu mērķi, taču, visticamāk, viņu skaits, lai arī ne tik liels kā tā dēvētājās vecajās ES valstīs, pamazām augs.
Kā rāda pirms diviem gadiem pabeigtais pētījums, sabiedrība Latvijā nav pieradusi pie patvēruma meklētāju problemātikas. 2005. gada nogalē EQUAL projekta laikā veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir maz informēti par šo jautājumu. Puse uzskata, ka viņiem nav pietiekamas informācijas par patvēruma meklētājiem. Izrādījās, asociācijas, kuras Latvijas iedzīvotājos izraisa vārdu savienojums “patvēruma meklētājs”, liecina, ka 60 procentiem mūsu valsts cilvēku vispār nav priekšstata, kas tas ir, vai arī viņiem ir grūti to formulēt. Šā gada vasarā projekta “Soli pa solim” laikā apkopota informācija par patvēruma jautājumu atspoguļojumu presē. Galvenā atziņa – Latvijas iedzīvotājiem plašsaziņas līdzekļi ir labs un aktīvs sabiedrotais un informētājs. Lai gan šie jautājumi ir sarežģīti, mediji centušies vispusīgi atspoguļot patvēruma lietas, un, kaut arī parādās aizdomas un noraidošas attieksmes veidojoši epiteti, piemēram, “tumša lieta”, “nevēlama krava”, “neaicinātie viesi”, kopumā atspoguļojums ir daudzslāņains, interesants, uz izziņu un izskaidrošanu vērsts. Šajā ziņā mēs varam lepoties, jo valstīs, kur patvēruma meklētāju ir ļoti daudz (piemēram, Francijā, Lielbritānijā), nereti presē parādās pat klaji naidīgi apzīmējumi.
Patvēruma pieprasītāju skaita atšķirība Latvijā un citās ES valstīs ir iespaidīga: pie mums no 1998. gada līdz 2007. gada 1. oktobrim patvērumu lūgusi 201 persona, no tām statusu ieguvušas 33 (15 cilvēkiem piešķirts bēgļa, bet 18 – alternatīvais statuss), salīdzinājumam – Francijā 2005. gadā vien iesniegti 69 809 pieteikumi, Lielbritānijā – 42 714, bet Vācijā – 30 100.
Patvēruma meklētāju ierašanās Latvijā, īpaši, ja tas nav tikai viens divi cilvēki, bet jau lielāka grupa, turklāt no zemes, par kuras politiski ekonomisko situāciju un kultūru lielākajai sabiedrības daļai ir ļoti nelielas zināšanas, ir ievērojams notikums.
Cik ātri un vai arī pie mums būs tāds palielinājums? Latvijā ir vairāki faktori, kas ir nepievilcīgi vai apgrūtinoši patvēruma meklētājiem, tostarp Latvijas ģeogrāfiskais novietojums, valodas un kultūras īpatnības un, protams, arī ekonomiskā situācija un salīdzinoši nelielais atbalsts, ko valsts piedāvā šiem cilvēkiem. Taču procesi attīstās dažādos līmeņos – aug valsts iekšzemes kopprodukts, ar dažādām saitēm kļūstam aizvien ciešāk savienoti ar citām valstīm un esam atbildīgi par starptautisko likumu izpildi.
Eiropas Padome 1999. gadā vienojās radīt kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, kas papildināta ar 1967. gada Ņujorkas Protokolu, pilnīga un ietveroša piemērošana, tādējādi saglabājot neizraidīšanas principu. Paredzēts, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēmā būtu jāietver minimālie nosacījumi tā meklētāju uzņemšanai.
Lai arī ES pagaidām nepastāv kopējā patvēruma politika, ir saistoši un tiek ievēroti principi, kas paredz, ka dalībvalstīm jāpiemēro taisnīga un efektīva patvēruma pieprasījumu izskatīšanas procedūra, kas neļauj izraidīt personu, ja tās dzīvībai draud briesmas. Tādējādi konkrētās situācijās, kad pamatoti tiek pieprasīts patvērums, Latvija kā ES dalībvalsts pieņēmusi likumu par Konvenciju, ar kuru nosaka, kura valsts ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Šis likums paredz: ja patvēruma meklētājiem Latvija bijis nejaušs un negribēts pārtraukums ceļā uz kādu no Skandināvijas valstīm, bet viņi nonākuši šeit un pieprasījuši patvērumu, mūsu valsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu. Latvijai jāsniedz vismaz minimāls atbalsts patvēruma meklētājiem un vēlāk tiem, kuri pēc sarežģītas vērtēšanas procedūras saņem bēgļa vai alternatīvo statusu.
Nebūsim naivi – neviena valsts, tai skaitā Latvija, nav pasargāta no cilvēku nelegālas pārvadāšanas industrijas, no patvēruma pieprasītājiem, kuriem tiek tirgoti stāsti, kuros sīki aprakstīts, kas jāsaka, kā jāatspoguļo sava līdzšinējā dzīve valstī, kas varbūt nemaz nav viņu izcelsmes mītne. Šie cilvēki nenokrīt no debesīm un neizaug kā sēnes Latvijas mežos. Kāds viņus uz šejieni ir atvedis. Tādēļ svarīgi, lai valsts atbildīgās iestādes cīnītos pret korupciju un mūsu ļaudis netiktu ievilkti kriminālos tīklos cilvēku nelegālā pārvadāšanā. Taču ir netaisni un necilvēcīgi liegt palīdzību, kad persona meklē patvērumu, bēg no posta, vajāšanām, veselības un dzīvības briesmām un tā tiek izmisīgi gaidīta no demokrātiskas un godīgas valsts.
Cilvēki, kuri saņēmuši bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, var sniegt bagātinošu kultūras pieredzi, turklāt lielākā daļa spēj un vēlas strādāt un dot savu ieguldījumu valsts labklājības celšanā. Mēs nezinām, kurā dienā pie mums atkal ieradīsies patvēruma meklētāji. Taču zinām, ka Latvijai būs jāizpilda savas starptautiskās saistības. Un zinām arī to, ka tālākais ceļš imigrantu integrācijā, ja patvēruma meklētājiem tiek piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, nebūt nav viegls. Dažādu sabiedrības grupu pretstatīšana, savējo un svešo dalīšana, neiecietība var viegli uzšvirkstēt, jo īpaši, ja politiķi šādā rīcībā saredz iespēju novērst uzmanību no patiesām, dziļām problēmām un šādi celt savu atpazīstamību. Un svešā atbraucējā ir tik viegli atrast “ārējo faktoru”, kuram uzgrūst teju visas nelaimes.
Saīsināti no politika.lv
