Katrai valstij ir sava vēsture un tradīcijas.
Katrai valstij ir sava vēsture un tradīcijas. Kaut arī Eiropā pilsētnieki mazdārziņus neiekopj, lai sevi nodrošinātu ar pārtiku, tomēr pat tādās siltumnīcu un dārzeņu rūpnieciskās ražošanas valstīs kā Nīderlandē iedzīvotājiem ārpus pilsētas kanālu malās ir mazi dārziņi, kur aug ne tikai košumaugi, bet arī kāds dārzenis priekam.
Saskaņā ar ES statistikas biroja datiem tā sauktie mazdārziņi jeb ES terminoloģijā «virtuves dārziņi» aizņem 150 – 200 tūkstošus hektāru, tas ir, vairāk nekā astoto daļu no dārzeņiem atvēlētās platības klajā laukā Grieķijā, bet Itālijā mazdārziņu īpatsvars ir pat ceturtā daļa. Piemēram, Itālijā un Francijā mazdārziņos izaudzē 7,3% no visas Eiropas dārzeņu kopprodukcijas, Vācijā un Īrijā – ceturto daļu no valsts dārzeņiem.
Tomēr jāatzīst, ka mazdārziņu kategorijā tiek ieskaitītas arī tās zemes, kuras mēs uzskatām par piemājas saimniecībām dažu hektāru platībā, kas ražo dārzeņus savam patēriņam. Pēc definīcijas «virtuves dārziņi» ir zeme, kas atdalīta no pārējā īpašuma un tiek izmantota produktu audzēšanai galvenokārt īpašumā dzīvojošo cilvēku patēriņam, nevis pārdošanai. «Virtuves dārziņos» neieskaita nedz dārzus atpūtai (parkus, zālienus), nedz arī kolektīvi apstrādātos īpašumus (baznīcu draudzēm, skolām, cietumiem, pētnieciskajiem institūtiem piederošos). Tāpēc mūsu mazdārziņu salīdzinājums ar Eiropas «virtuves dārziņiem» nav īsti precīzs. Tiem varētu līdzināties, ja pilsētnieku mazdārziņiem pieskaitītu laucinieku naturālās piemājas saimniecības.
«Eurostat» uzskaita tikai tās dārziņu platības, kas pārsniedz hektāru, tāpēc precīzu statistikas datu nav. Visvairāk «virtuves dārziņu» ir Itālijā un Spānijā, bet to nemaz nav Dānijā un Austrijā.
Pēc «Eurostat» un EK materiāliem
