Revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā parasti pavada vecā, bet ne vienmēr ienīstā graušana.
Revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā parasti pavada vecā, bet ne vienmēr ienīstā graušana. Noposta ne tikai tāpēc, ka gadu simtiem vai desmitiem krājusies nepatika pret nosacīto “muižnieka ligzdu” vai Ļeņina (cara) pieminekli, bet arī tāpēc, ka, pirmkārt, jaunā vara izvirza šādas prasības, otrkārt, laupot un dedzinot “slikto” īpašumu, vienmēr var mazliet iedzīvoties, treškārt, kādu vada arī atriebības alkas. Vēl var minēt daudzus citus iemeslus, bet kopumā visi koncentrēsies uz trijiem minētajiem vadmotīviem.
Neesmu ne ES piekritējs, ne noliedzējs, tomēr arvien vairāk rodas iespaids, ka šī valstu organizācija runā par demokrātiju, bet praksē, it īpaši attiecībā pret jaunajām dalībvalstīm, aizvien biežāk darbojas ar revolucionārām metodēm. Latvijas valdība tagad ir nobriedusi maksāt sodu par pārmērīgo ievestā cukura daudzumu valstī, bet aiz tiem trīs miljoniem rēgojas arī strīdi par “Latvijas gāzes” monopolu, kas varētu maksāt daudz vairāk. Attiecībā par cukuru vispār rodas šaubas, jo ir zināmi ES centieni tā cenu samazināt visās organizācijas dalībvalstīs, kas pārpalikuma īpašniekiem peļņu nesola. Ir sīkākas lietas, piemēram, prasība par trokšņu līmeņa samazināšanu Rīgas lidostā. Tas arī jāizdara, kā mēdz teikt uz sitienu. Tādas pašas vai līdzīgas bezalternatīvas direktīvas (iespējams, par citu problēmu) no Briseles komisijām un komitejām saņem visas jaunās dalībvalstis.
Šis darbības stils asociējas nevis ar progresīvām izmaiņām sabiedrības eksistencē un domāšanā, bet ar Staļina laikos veikto piespiedu kolektivizāciju Baltijas valstīs, kur visa lauksaimniecība balstījās uz viensētām (cik zemes piederēja katram indivīdam, ir cits jautājums).
Kolhozus vajag dibināt, bet potenciālos pretiniekus – izsūtīt. ES nav tik lielas neapdzīvotas salas Vidusjūrā vai Atlantijas okeānā, lai izraidītu visus neapmierinātos, turklāt pēc konstitūcijas noraidīšanas vai puse francūžu un nīderlandiešu būtu jāieraksta izsūtīšanas kandidātu sarakstā. Toties savienībai ir iespējas katru nepaklausīgo vai nespējīgo sodīt ar pāris miljoniem monētu, kas tiek īstenots ar revolucionāru centību, neievērojot nekādus pakāpeniskās attīstības principus.
Var jau būt, ka daudzas ES direktīvas pārspīlē mūsu pašu valdība, Saeima un ierēdniecība, jo jau sen radies iespaids, ka varas aprindu pārstāvji neorientējas ES likumdošanā un katra jauna Briseles prasība ir kā auksta ūdens spainis uz galvas. Tomēr vismaz vienu patiesību vajadzēja apjēgt: jaunajā savienībā nav lielu un mazu valstu, tāpēc katra ultimāta tūlītēja bezierunu pildīšana ne vienmēr ir labākais variants. Francija, Vācija un dažas citas valstis faktiski ignorē ES lēmumus, kas skar to iekšējās intereses. Tieši tā jāvērtē arī zviedru arodbiedrību cīņa pret Latvijas un Igaunijas celtniekiem. Tad gan iestājas dubultais standarts, jo ES augšas nekādus pārkāpumus nesaskata pat ar mikroskopu. Arī mums vajadzētu labāk izprast šo liekulības tirgu. Notikušais seksuālo minoritāšu gājiens, bet it īpaši ap to saceltais tracis, tikai vēlreiz pārliecināja, ka rietumnieki ir tādi paši revolucionāro metožu piekritēji kā ļeņinieši. Nevajag muldēt par šādu gājienu lielo nozīmi Rietumos. Varbūt kaut kādā Nīderlandē tie jau kļuvuši pierasti, bet citur tāpat notiek policijas apsardzībā, kas nereti nepasargā no incidentiem.
Latvijas sabiedrība savā kopumā ir konservatīva, kas jauno pieņem tikai pakāpeniski. Piemēram, nūdistu pludmales jau sen nav nekāda sensācija, bet kā bija sākumā? Diezgan jocīgi ir salīdzināt seksuālo minoritāšu izrādīšanos ar ES ekonomiskajām direktīvām, tomēr, manuprāt, ir manāma bīstama līdzība – revolucionārie piegājieni joprojām ir populārāki par pakāpeniskas evolūcijas likumiem.
Saīsināti no www.delfi.lv
