Tuvojās Jāņu vakars, tikai šogad man bija jāatsakās no visiem Jāņu priekiem, jo, kā par nelaimi, tieši tovakar man bija paredzēta kataraktas operācija. To nedrīkstēja atlikt, jo dakteris, populārs profesors, devās atvaļinājumā.Skaista blonda māsiņa ieveda mani pustumšā priekštelpā un noprasīja: «Runāsim latviski vai krievu valodā?» «Kāda te var būt runa, tikai latviski?» atbildēju. Nemaz nemanīju, ka tumšajā telpā atrodas vēl kāds pacients, kā vēlāk izrādījās, tas bija Jānis, kuram Jāņi šķiet vēl bēdīgāki nekā man. Skaistā blondīne pazuda klīnikas labirintos, pēc viņas ienāca kāds jauns vīrs zaļā uzsvārcī un noprasīja: «Vai kādas alerģijas jums ir? Vai operācijas bijušas? Kādas?» Tas bija anesteziologs, tik daudz es zinu, viņš neklausījās manas atbildes, paveica savu darāmo un nozuda. Atgriezās blondā māsiņa un strupi noprasīja: «Vai Jānis bija?» Jautājums šķita mazliet dīvains, bet pirms operācijas biju mazliet satraukts, ar acīm nav joki, esmu pat dzirdējis, ka tīklene ir visvārīgākā vieta cilvēka ķermenī, bet sapratu, ka šis jautājums var attiekties tikai uz aizgājušo anesteziologu, jo neviens cits te nebija ienācis, tādēļ atbildēju īsi: «Bija.» Skaistā māsiņa šķirstīja papīrus, ievēroju, ka viņas seja kļuva domīga, un viņa vairs man tik skaista vis nelikās. Tad māsiņa sarauca pieri dusmīgā grimasē un noprasīja: «Kāpēc jūs melojat? Kāpēc jūs saucat sevi par Jāni? Jūs taču neesat Jānis!» «Es nemeloju, es neteicu tā, es esmu Gundars.» «Nē, jūs melojāt. Jūs esat melotājs,» teica māsiņa. «Nē, es neesmu melis, es nekad nemeloju medicīnas iestādēm,» centos viņu pārliecināt. «Melojāt gan, jūs esat melotājs un melis,» skarbi sacīja mediķe. Jutos galīgi apjucis. Beidzot tomēr sapratu, no kurienes šis vējš pūš. Paskaidroju skaistajai būtnei, ka viņa nepareizi uzdevusi jautājumu, tādējādi radies pārpratums. Teicu, ka vajadzēja jautāt: «Kā jūs sauc? Kāds ir jūsu vārds? Vai sliktākajā gadījumā – vai Jānis bija jūsu vārds?» Piebildu, ka esmu svešvalodu skolotājs. Stāstīju viņai – ne vienmēr drīkst apraut teikumus, par intonācijas nozīmi, vārdu atvasināšanas principiem, bet, šķiet, blondā būtne īpaši neklausījās. Jutu, ka neesmu viņu pārliecinājis, drīzāk nokaitinājis vēl vairāk. Izrādījās, ka viņa beigusi latviešu valodas augstākās kategorijas kursus, kur bijusi pati labākā, tāpēc par alošanos nevarot būt ne runas, viņa nekļūdoties, tikai domīgi atkārtoja: «Kāpēc jums vajadzēja melot? Jūs nesauc Jānis.» Jutos, kā izpļaukāts, strīdēties bija bezjēdzīgi. Te pēkšņi zemapziņā pavīdēja kāda ideja, kā izkļūt no situācijas: «Nu labi, esmu Jānis. Mans otrais vārds ir Jānis.» Māsiņa uzreiz atmaiga: «Nu redzat, man bija taisnība, bet, mīļais pacient, mēs šeit nereģistrējam ne otros, ne trešos vārdus. Tā nav pieņemts. Tad jūs tiešām esat Jānis un dziedat līgo, līgo. Jūs jau visi te tādi Jāņi.» «Jā, mēs līgojam, tikai šovakar nekas nesanāks,» teicu. «Tas gan. Šovakar nesanāks,» viņa piebilda.Ar to nelaimīgā skaidrošanās beidzās, jo mani jau aicināja operāciju telpā. Guļot zem skalpeļa, nejutu pat sāpes, bija, par ko padomāt un ko pārdomāt, medicīna kādu brīdi nebija prātā. Domāju par valodām, Jāņu vakaru, kas iet secen, un sevi, jau kā Jāni.Cienījamo lasītāj, netici tautiešiem, kas vienmēr uzsver, ka ar tā saucamajiem krievvalodīgajiem jārunā tikai latviski. Nopietnos jautājumos, īpaši politikā un medicīnā, labāk tomēr runāt krieviski, citādi ātri var kļūt par meli, Jāni vai, kas zina, kādu nepieklājīgu izteicienu vēl pievienos. To jau netrūkst. Man šajā gadījumā viss beidzās labi, neko lieku neizgrieza vai nenogrieza, jo dakterim es vairs nebiju Jānis. Toties Jāņi pagalam, pirmie bez līgošanas.
