«Zemgales Ziņas» vairākkārt ir rakstījušas par Jelgavā atklāto Cilvēktiesību atbalsta tīkla biroju. Lai gan biroja koordinatore presē jau sniegusi informāciju par to, kāda veida konsultācijas tur var saņemt.
«Zemgales Ziņas» vairākkārt ir rakstījušas par Jelgavā atklāto Cilvēktiesību atbalsta tīkla biroju. Lai gan biroja koordinatore presē jau sniegusi informāciju par to, kāda veida konsultācijas tur var saņemt, vēl joprojām daudzi iedzīvotāji jauc cilvēktiesības ar patērētāju tiesībām un sadzīviskām problēmām. Tāpēc sniedzam cilvēktiesību jēdziena skaidrojumu.
Cilvēktiesības un pamattiesības ir tiesību kategorija, kas vispirms raksturo cilvēka un valsts attiecības. Tās pārstāv indivīda vai grupas prasības pēc varas, labklājības, izglītošanas, kā arī citu sabiedrības attīstības procesā lolotu vērtību dalīšanas un
ietekmēšanas.
Cilvēktiesības ietver sevī sūdzības iespējas pret personām un institūcijām, kas kavē likumu un tradīciju leģimitātes veidošanos un realizāciju. Cilvēktiesības
ierobežo valsts varu.
Cilvēktiesībām ir universāls raksturs – zināmā mērā tās pieder cilvēkiem visās pasaules malās, atsevišķos gadījumos arī vēl nedzimušiem bērniem. Nav nozīmes rasei, reliģijai, vecumam, politiskajiem uzskatiem. Kopš ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gada 10. decembrī cilvēktiesības principā ir akceptētas gandrīz visās pasaules valstīs. Taču faktiskā realizācija dažādās valstīs ir atšķirīga, piemēram, pilsoniskās brīvības tiek realizētas tikai demokrātiskās valstīs.
Cilvēktiesības var būt formulētas rakstiski kā normatīvs akts vai arī kā nerakstīts tiesību princips. Starptautiskās cilvēktiesības bieži tiek iedalītas divās grupās – vispārējās cilvēktiesības, kas pienākas visām fiziskām personām (piemēram, tiesības uz īpašumu), un ekskluzīvās pilsoņu tiesības, kas pienākas tikai attiecīgās valsts pilsoņiem. Pilsoņu tiesības parasti ir tās, kas saistītas ar līdzdalību valsts politikas veidošanā (piemēram, vēlēšanu tiesības).
Pēc dažādiem kritērijiem cilvēktiesības tiek iedalītas grupās:
cilvēka dzīvība un fiziskā integritāte;
dzīves standarts (tiesības uz minimālo iztiku);
veselība (tiesības uz minimālo medicīnisko aprūpi), ģimene;
darbs (tiesības uz labvēlīgiem darba apstākļiem, bet ne tiesības uz darba vietu);
sociālais nodrošinājums (pabalsti, pensijas);
izglītība (tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, tiesības stāties jebkurā augstskolā):
īpašums (dzīvokļa neaizskaramība);
tiesiskā integritāte (tiesības uz taisnīgiem likumiem un taisnīgu tiesas procesu);
cilvēku garīgā un morālā integritāte (vārda, reliģijas, politisko uzskatu brīvība);
cilvēku kopdarbība (brīva pulcēšanās, biedrošanās, apvienošanās arodbiedrībās un politiskās partijās);
politika un demokrātija (vēlēšanu tiesības);
kolektīvās tiesības (tautu pašnoteikšanās tiesības).
Cilvēktiesību normas tiek
iekļautas starptautiskos līgumos, kurus valstis noslēdz savā starpā, vai pievienojas tad, kad tie jau ir noslēgti. Šie līgumi dalībvalstīm ir juridiski saistoši, nav svarīgi, vai tā ir konvencija, deklarācija vai protokols, svarīgs ir dokumenta saturs. Dalībvalstij šie līgumi obligāti jāpilda.
(Turpmāk vēl.)
