Nesen kārtējo reizi Saeima izdarīja pretrunīgi vērtētus grozījumus Satversmē, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti.
Nesen kārtējo reizi Saeima izdarīja pretrunīgi vērtētus grozījumus Satversmē, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Politiķi aizbildinājās ar populistiskiem argumentiem par sabiedrības vērtību aizsardzību, taču atzina tiešo mērķi – radīt šķērsli nākotnē grozīt Civillikumu, pieļaujot viendzimuma attiecību jebkādu juridisku atzīšanu. Nevar pilnībā piekrist publiski izskanējušajam viedoklim, ka šie Satversmes grozījumi no juridiskā viedokļa neko nemaina.
Nostiprinoties demokrātijai un rietumnieciskai tiesību izpratnei, Latvijā nostiprinās arī dabisko tiesību teorija iepretim pozitīvo tiesību teorijai. Proti, uzskats, ka taisnīgas un pareizas tiesības pastāv neatkarīgi no mums vai likumdevēja gribas, nevis tikai likumdevēja izdotajos aktos. Dabisko tiesību teorijā likumdevēja uzdevums ir vien atvasināt šīs tiesības normatīvajos aktos un noteikt to piemērošanas kārtību. Ja likumdevēja radītie normatīvie akti ir pretēji dabisko tiesību būtībai, tie nav uzskatāmi par tiesiskiem, jo likumdevēja varā nav mainīt lietu dabisko kārtību.
Ja sabiedrībā kādas tiesības nav atzītas, tas nenozīmē, ka tās nepastāv dabiskajās tiesībās. Iespējams, attiecīgā sabiedrība vēl nav secinājusi, ka šādas tiesības ir nepieciešamas, un līdz ar to likumdevējs tās vēl nav atvasinājis normatīvajos aktos.
Piemēram, diez vai kāds mūsdienās apšaubītu vīriešu un sieviešu vienlīdzību attiecībā uz vēlēšanu tiesībām – tas šķiet dabiski. Lai arī pirms Otrā pasaules kara reti kura demokrātija varēja lepoties ar vēlēšanu tiesībām sievietēm, taču nav apšaubāms, ka dabiskajās tiesībās sievietēm tādas piemita – konkrētas sabiedrības tikai vēl nebija secinājušas tādu esamību. Iespējams, vēl pēc pusgadsimta tikpat pašsaprotama būs viendzimuma attiecību juridiska atzīšana.
Demokrātijās ir radīti mehānismi, lai izvairītos no likumdevēja kļūdām vai varas pārsniegšanas, atvasinot normatīvos aktus. Pirmkārt, tas parasti ir valsts pamatdokuments, kurā visaugstākajā abstrakcijas līmenī atvasināti dabisko tiesību pamatprincipi. Otrkārt, tā ir tiesa, kas apveltīta ar tiesībām vērtēt aktu atbilstību šiem augstākajiem principiem. Latvijā tādam nolūkam radīta Satversme un Satversmes tiesa.
Satversmes 1. pants paredz, ka Latvija ir demokrātiska republika. Šis ir pats svarīgākais tās pants, jo visi citi panti, likumi un jebkura tiesību norma Latvijas Republikā tieši vai pastarpināti atvasināta no tā. Šis un vēl daži Satversmes panti (2., 3., 4. un 6.) veido mūsu pamatdokumenta kodolu un ir grozāmi tikai tautas nobalsošanā. Tas ir garants dabisko tiesību augstākajam spēkam Latvijā.
No Satversmes 1. panta atvasināta arī Satversmes 8. nodaļa, kas nosaka cilvēka pamattiesības Latvijā. Šīs nodaļas jēga ir noteikt cilvēka tiesību minimumu, kas garantēts ikvienam indivīdam.
Satversmes 8. nodaļas tapšana ir visai amizanta – tā tika pievienota pārējam dokumentam 76 gadus pēc paša dokumenta. Citās demokrātijās konstitūcijas vēsturiski attīstījušās kā garants indivīdu aizsardzībai no valsts varas, tādējādi cilvēka pamattiesības lielākoties ir minētas konstitūciju pirmajās sadaļās, nevis beigās. Ikreiz, kad sabiedrības secina par jaunu dabisko tiesību pastāvēšanu, konstitūcijas tiek papildinātas ar jaunām cilvēka pamattiesībām un brīvībām.
Šādas attīstības uzskatāms piemērs ir ASV konstitūcija, kas vairāk nekā 200 gados mainīta 27 reizes. Ikreiz grozījumi piešķīruši cilvēkiem jaunas pamattiesības un brīvības, bet nekad nav bijuši vērsti uz to samazināšanu. Šāds indivīdu tiesību samazinājuma priekšlikums ASV konstitūcijā bijis tikai reizi – kad prezidents Dž.Bušs pirms neilga laika vēlējās panākt viendzimuma laulību aizliegšanu. Pēdējā laikā šis priekšlikums gan ir norimis, jo tam bija visai maz izredžu tikt realizētam sarežģītās ASV konstitūcijas grozīšanas dēļ. To ne tikai ar kvalificētu balsojumu vajadzētu apstiprināt federālajam likumdevējam Kongresam, bet arī vismaz 75 procentiem no štatu likumdevējiem.
Atšķirībā no ASV Latvijas pamatdokuments ir grozāms salīdzinoši vienkārši. Piemēram, iepriekšminētos grozījumus Saeima izdarīja bez jebkādām debatēm pāris nedēļās.
Jāpiebilst, ka arī agrāk tā bija grozījusi Satversmes 8. nodaļu un pat 4. pantu, pēc būtības samazinot indivīdu tiesības vai brīvības. Nav izslēgts, ka šīs izmaiņas bija nepieciešamas un izdarītas saskaņā ar Satversmes 1. pantu un līdz ar to dabiskajām tiesībām (tam būtu nepieciešama sīkāka analīze), taču iespējams, ka šie grozījumi bijuši pretēji demokrātiskas republikas būtībai. Par to it īpaši liek domāt to mērķis – konstitucionāli noteikt ierobežojumus, nevis kādas tiesības.
Neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni konstitūciju var grozīt ASV un Latvijā, sekas ir vienādas – faktiski konstitūcijas normas tiek iecirstas akmenī, jo ne Satversmes tiesai Latvijā, ne arī Augstākajai tiesai ASV nav tiesību izskatīt atsevišķu konstitūcijas normu konstitucionalitāti. Līdz ar to indivīdiem, uz kuriem attiektos šādi konstitūcijas grozījumi, nav iespēju vērsties pie tiesas pēc aizsardzības pret pamattiesību garantiju samazināšanu.
Ņemot vērā neseno Satversmes grozīšanas gadījumu, kas bez liekām debatēm un īsā laikā iespaidoja noteiktu indivīdu loku, būtu vērts sākt diskusiju par to, kā Latvijā notiek konstitucionālo normu jaunrade.
Iespējams, jāmaina procedūra, padarot to sarežģītāku un ilgstošāku, tādējādi nodrošinot, ka politiķi “nestrebj karstu” un tiek pieņemti izsvērtāki lēmumi. Piemēram, Igaunijas konstitūciju var mainīt tikai tautas nobalsošanā vai ar divu parlamenta sasaukumu atbalstu, turklāt īpašā procedūrā, kur starp lasījumiem jāpaiet noteiktam skaitam mēnešu. Līdzīgi tas ir arī Lietuvā un citās valstīs. Laiks starp lasījumiem atvēsina galvas.
Otrs ceļš, nemainot pašreizējo konstitucionālās likumdošanas procesu, būtu jāpaplašina Satversmes tiesas pilnvaras, dodot tai tiesības izskatīt pārējo Satversmes normu atbilstību Satversmes 1. pantam vai pat visiem pantiem, kas grozāmi tautas nobalsošanā.
No www.politika.lv
Indulis Balmaks, LU Juridiskās fakultātes 4. kursa students
