Kādreiz, Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados, bija liela pārliecība, ka attieksme pret otru cilvēku, pret darbu, salīdzinot ar padomju laiku, krasi mainīsies.
Kādreiz, Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados, bija liela pārliecība, ka attieksme pret otru cilvēku, pret darbu, salīdzinot ar padomju laiku, krasi mainīsies. Padomju laikos naivi spriedām, ka vajadzētu kādus 0,0… procentus bezdarbnieku, darbu
dabūjušie nenokļūtu bezdarbnieku rindās.
Patlaban Latvijā ir nevis 0,0… procenti, bet, pēc pēdējiem datiem, ap 8 procenti bezdarbnieku. Kā tad mainījusies mūsu attieksme pret darbu? Varbūt tā pat ir vēl sliktāka nekā padomju laikos. Laukos bezdarbs ir liels, bet strādājošos par normālu algu grūti atrast. Pilsētā, rūpnīcās – tas pats. Taču cilvēki labākā gadījumā nostrādā līdz pirmajai algai vai avansam un sākas «svētki», par darbu nav laika domāt.
Sevišķi nelaipna ir darbinieku attieksme pret apmeklētājiem valsts iestādēs. Tur bieži vien notiek kafijas pauzes un tad apmeklētājs lai pagaida. Veikalos viena pārdevēja apkalpo pircēju rindu, bet cita kārto «neatliekamas» papīru darīšanas vai preces vitrīnā. Lai pircējs pastāv, nekur jau neaizies.
Manuprāt, pirmajā vietā tomēr vajadzētu būt apmeklētājam, pircējam, klientam. Diemžēl tā tas nav.
Negribu teikt, ka tā ir visur, tomēr minēšu piemēru. Tas notika 19. decembrī centrālajā pastā. Gribēju nosūtīt svētku apsveikumus. Izmantojot atlaides, biju iegādājies daudz pastmarku, bet vajadzēja vēl nopirkt markas klāt. Starp mani un pārdevēju notika šāda saruna.
«Man lūdzu četras pastmarkas par trīs santīmiem.»
«Kad jūs sūtīsiet?» jautāja pasta darbiniece.
«Kāda starpība, kad?» es atbildēju.
«Nevajag ārdīties!» skanēja atbilde.
Es apstulbu, tomēr pastmarkas nopirku un darbiniecei, kas citādi bija simpātiska, jauna rudmate, lūdzu pasaukt zāles pārzini vai citu atbildīgu amatpersonu. Tas arī tika izdarīts. Tikai šī persona nestādījās man priekšā, tā arī neuzzināju, ar ko runāju. Vispirms lūdzu viņu informēt priekšniecību par to, ka pastmarkas pilsētas centrālajā daļā var nopirkt tikai centrālajā pastā. Pēc tam izstāstīju par darbinieces aso atbildi. Man paskaidroja, ka pasta sūtījumu atlaižu termiņš ir pagarināts. Bet tas jau lietas būtību nemaina. Pat «priekšniece» aizmirsa man atvainoties.
Ļoti vēlos, lai jaunajā gadā mums nebūtu jāpiedzīvo rupjības no cilvēkiem, pie kuriem vēršamies ar savām vajadzībām. Apkalpojošā sfērā nevar strādāt nesavaldīgi cilvēki, kas personīgās nepatikšanas izgāž uz citiem. Bieži gadās, ka cilvēks nav izvēlējies īsto profesiju, īsto amatu, tāpēc moka gan sevi, gan citus. Turpretim iestāžu un uzņēmumu vadītājiem vajadzētu novērtēt savu darbinieku spējas un gatavību attiecīgajam amatam un profesijai.
