Jaunais Rīgas teātris savu sezonu parasti beidz kā viens no pirmajiem Latvijas teātriem. Mazajai aktieru trupai (kopā septiņpadsmit) sākas ilgi gaidītais brīvlaiks.
Jaunais Rīgas teātris savu sezonu parasti beidz kā viens no pirmajiem Latvijas teātriem. Mazajai aktieru trupai (kopā septiņpadsmit) sākas ilgi gaidītais brīvlaiks. Nosacīts, protams. Lielākā daļa no viņiem ir aizņemti arī vasarā – kino, televīzijas un citos projektos.
Katram no mums Jaunais Rīgas teātris saistās ar kaut ko citu, bet man – ar asi un
avangardiski domājošiem režisoriem Viesturu Kairišu un Alvi Hermani, ar augsti
profesionālu aktieru trupu un ar netradicionāliem, nedaudz izaicinošiem iestudējumiem.
Šajā teātrī savas «otrās mājas» atradis arī jelgavnieks Andris Keišs.
Tā nav koķetērija, ka cilvēks «saslimst» ar skatuvi
Nu jau ceturto gadu Andra Keiša pamata darba vieta saistīta ar šo teātri. Šī sezona Andrim bijusi veiksmīga – lomu sarakstam piepulcinātas tādas izdošanās kā Maksis J.Griškoveca «Pilsētā» (režisors A.Hermanis), Advokāts M.Zālītes «Margarētā»( režisors V.Kairišs) un Krustiņš R.Blaumaņa «Pazudušajā dēlā» (režisors O.Kroders). Jā, un kā nu nepieminēt arī taisnprātīgo un nedaudz naivo Vītoliņu, kas septiņu sēriju garumā palīdzēja mums izdzīvot kaislības «Saldajā indes garšā» (LTV).
Manuprāt, Jaunā teātra aktieriem ir ļoti laimējies, jo pastāv liela spēles iespēju dažādība. Jūsu teātrī nav tā saucamās vecās paaudzes, tāpēc visiem iznāk spēlēt gan jaunus, gan vecus personāžus. Brīnišķīga aktiermeistarības skola!
Jā, bet no otras puses – ir kaut kāda sabiedrības daļa, kas teic, ka viņiem ir garlaicīgi, jo visu laiku ir tikai 17 aktieri. Ir arī problēma, kāpēc slikts ir «štata» teātris – mēs kopā strādājam jau četrus gadus. Regulāri. Pat pārāk esam pieraduši cits pie cita. Par cilvēkiem, kas ienāk teātrī «no malas», ir liels prieks.
Tev ir tā labā izdevība strādāt pie dažādiem režisoriem – Viestura Kairiša, Alvja Hermaņa, Jevgeņija Griškoveca, Oļģerta Krodera. Lieliska iespēja mācīties un salīdzināt. Kā tu vērtē darbu ar katru no viņiem, varbūt kāds tev ir īpaši tuvs?
Lielākā daļa režisoru, ar kuriem es strādāju, ir tādi, kas palīdz pilnveidot sevi. Grūti tā izdalīt – kāds ir Kroders, kāds Kairišs vai kāds Alvis (Hermanis – I.V.), vai Griškovecs. Tas vispār ir ļoti labi, ka ir daudz režisoru. Ja visu laiku strādā tikai ar vienu, tad ātri vien var «iebraukt auzās»… Jebkurā gadījumā, mainīt vidi ir visveselīgākais, kas vispār var būt. Es pat būtu priecīgs, ja teātrī štatu nebūtu. Jā, esmu priecīgs par iespēju spēlēt gan Krievu drāmā, gan Nacionālajā.
Visilgstošākā sadarbība tev ir ar Viesturu Kairišu. Kas tev šķiet vērtīgākais Viesturā kā režisorā?
Vienkārši personību tikšanās. Viesturs ir tāds stiprs ceļvedis. Ar viņu mēs strādājam visus šos četrus gadus, faktiski es neesmu redzējis nevienu Viestura izrādi, visās esmu pats piedalījies. Nākamajā sezonā viņš taisīs divas izrādes, kurās es neesmu, un tas ir pat labi. Satikties pēc laika, kad ir kaut kas mainījies, būs daudz interesantāk. Lai darbu padarītu labi, nedrīkst visu laiku atkārtoties un atkārtoties…
Un tev vajadzīgas kādas jaunas «asinis»?
Jā, jā – dzīvas, jaunas asinis – kā Kroderam.
«Margarētā» atšķirībā no autores M.Zālītes Viesturs ieviesis divus Advokāta tēlus. Viņi nemanāmi mainās, abi vienlaicīgi spēlējot gan Jauno Faustu, gan Mefistofeli. Divi tēli, divas dabas…
Šajā izrādē pats lielākais pārdzīvojums ir pati Gētes luga. Arī Mefisto. Gēte raksta: «Divas dvēseles man krūtīs mīt..» – tāpēc arī tā Viestura ideja par diviem Advokātiem. Tas vispār ir sāpīgs temats. Arī dzīvē var būt pilnīgs puritānis un vienlaicīgi – izvirtis cilvēks. Tas atkarīgs no tā, kādos apstākļos un kādā noskaņojumā ir cilvēks. Mefisto lugā saka: «Es visu noliedzu, jo viss, kas ir, tas ir vakarējs…» Tas nozīmē, ka ne brīdi nedrīkst apstāties, nevienu sekundi. Visu laiku sevi jādzen un jādzen uz priekšu.
Tu veidojies par tādu kā «dēlu» interpretu latviešu teātrī. «Vecākais dēls», «Pazudušais dēls», «Fausta» dēls…
Jā, jā man vēl piedāvāja «Zvejnieka dēlu»… Es specializējos uz dēliem…
A.Vampilova «Vecākais dēls» (rež. Regnārs Vaivars, Nacionālais teātris) gan nav šīs sezonas iestudējums, taču joprojām biļetes uz izrādi ir izpirktas un pieprasītas. Kāds bija tavs kopdarbs ar Regnāru? Vai nebija grūti citā teātrī, ar jauniem kolēģiem?
Regnārs ir mans kursabiedrs. «Vecākais dēls» ir diezgan netipisks Regnāra darbs. Darba procesā mēs skrupulozi to lugu «ķidājām». Jebkurā darbā ir kādas lietas, ko tu sajūti. Kroders saka: «Saprast nozīmē sajust!» Tātad, ja sajūti, tad arī saproti. Uz skatuves melot nedrīkst. Tur viss jāsaprot pa īstam. It kā banāli tas skan, bet, ja runā par teātri, tad daudzi apgalvojumi skan banāli. Par savu lomu es īsti nevaru izteikties, es neesmu analītisks aktieris. Es varu runāt par problēmu kā tādu, kas ir jebkurā darbā. Ja ir laba loma, tad liekas, ka tu neko īpašu nemaz nedari. Tevī dzīvo tīra, skaidra doma, un tēls veidojas pats no sevis.
Nacionālais teātris vispār ir «mans» teātris, jo trešā kursa laikā es spēlēju «Trešajā vārdā» (A.Kasona – I.V.). Tad arī sapazinos ar visiem kolēģiem. Es uzskatu, ka tas ir ļoti, ļoti labi, ka divus mēnešus es varēju pastrādāt šajā teātrī. Kad atnācu atkal atpakaļ pie savējiem, jutos kā no jauna piedzimis.
Ja jau par dēliem, tad par lielāko šīs sezonas smagsvara lomu– Krustiņu «Pazudušajā dēlā» (R.Blaumanis, rež. O.Kroders, Krievu drāmas teātris). Loma, kas pieder latviešu drāmas klasikai, loma, kurā ir bijuši ievērojami priekšgājēji, loma, kas prasa lielu emocionālu un psihisku spriedzi. O.Kroders savu uzvedumu nav veidojis kā «sēru dziesmu» tēvu un dēlu konfliktam, viņš ar neiedomājamu jauneklību (šogad režisoram paliek 80!) drāmu ir pārcēlis pāri laikam un telpai. Palikušas cilvēciskās attiecības starp lugas varoņiem, kas izrādās ir ļoti mūsdienīgas un aktuālas. Krustiņš ir mūsdienu neveiksminieks, liekais, nemīlētais cilvēks. Viņam nevar būt laimīgas nākotnes, un diemžēl viņš pats to apzinās. Tāpēc viņš «dedzina» sevi, aizraujot līdzi arī cilvēkus, kurus viņš varbūt patiešām mīl.
Izrādei ir jauns un labs tulkojums, ko veikusi L.Blumfelde. Tas skan nedaudz mūsdienīgi un ausij tīkami. Kā tev gāja ar valodu un uzvedumu kopumā?
Ar krievu valodu vispār nav problēmas. Šis jau ir otrais darbs. Arī pie Griškoveca mēs mēģinām krieviski. Par Krustiņu runājot – S.Radzobei bija pasakaina frāze recenzijā – «Ar nāvi saslimušais…» Viņš tiešām ar nāvi ir slims. Tad, kad strādāju, izjutu pat tādas kā nepārtrauktas bailes…
Droši vien psiholoģiska pārslodze, jo šī loma ir viena no smagākajām latviešu dramaturģijā…
Jā, un no skaistākajām.
Visiem zināms, ka aktieri un režisori «ņem darbu līdzi uz mājām». Kad strādāji pie lomas, vai tava sadzīve arī «pārcēlās» uz Roplaiņu sētu?
Kad mēģinājām, tad – jā. Šobrīd, izrādi spēlējot, vairs ne. Darba procesā visvairāk cieš tuvie cilvēki. Un tad ir «draņķīgi». Tas vairs nav darbs, tā ir ideja, neizbēgama teātrī.
Jevgeņijs Griškovecs «Pilsēta», režisors A.Hermanis (izrāde notiek dzīvoklī). Noskatoties šo izrādi, atkal sapratu, kas ir teātris un ko tas man kā skatītājam nozīmē. J.Griškovecam ir izdevies uzrakstīt lugu par mums visiem. Izrāde sākas vēl pirms mēs, skatītāji, nonākam izrādei paredzētajā dzīvoklī. Gājiens no Jaunā teātra uz dzīvokli, parasts daudzstāvu mājas koridors ar tam piederīgo kaķu smaku un dzīvoklis, kurā ieejot smaržo pēc ceptiem kartupeļiem ar sīpoliem… Un vēl pa ceļam vērīgam skatītājam ir iespēja pamanīt pavisam nošņurkušu, gandrīz saļimušu stāvu, kas sevi izklaidē ar šaha spēli vai lēni malko aliņu… Arī viņš pieder izrādei – Maksis. Kā veidojās šī izrāde un tavs Maksis?
Luga man liekas ļoti spēcīga. Patiesībā Griškovecs tikai uzraksta normālu dzīves situāciju. Viņš to «uzceļ» ārkārtīgi meistarīgi, prasmīgi. Jebkurš cilvēks, kas noskatās izrādi, saka: «Tieši tā, kā man!» Autors liek cilvēkam sevi mīlēt un nejusties vairs vientuļi. Mēs mēģinājām pie Anda (aktieris Andis Strods – I.V.) mājās, mums gandrīz nekas nebija jādara. Mēs ļāvāmies, iekļāvāmies tajā lugā, un beigās – viss pats no sevis «aizgāja». Vajag ļauties – tā, lai patīk darīt, lai tas nav mokoši. Pūcītis (aktieris Uldis Pūcītis – I.V) kādreiz ir teicis: «Ja aktieris aizdegas, tad viss ir kārtībā». Un šajā izrādē mēs arī tā «aizdegāmies» un vienkārši ļāvāmies… Pēc principa – «jo tālāk no teātra, jo tuvāk tam»… Šeit bija svarīgi nevis parādīt sevi, bet vienkārši iedziļināties darbā, tieši caur darbu uz sevi paskatīties. Ja dzīvo visu laiku vienā vietā un tad aizbrauc uz kādām divām nedēļām, tad uz savu dzīves vietu tu skaties pavisam citām acīm. Var visu sevī sakārtot un atgriezties. Tāpat arī mākslā.
Es saprotu, ka tikšanās un sadarbība ar J.Griškovecu tev šogad ir gandrīz pats nozīmīgākais mākslas notikums…
Jā, tā man ir ļoti svarīga tikšanās. Vispirms jau kā ar cilvēku. Tas man ir tāds jaunas kvalitātes solis. Pirmo reizi manī izveidojies tāds, varētu teikt, mērķtiecīgums, «gruntīgums». Es esmu kļuvis patstāvīgāks. Iepriekš es biju pārāk paļāvīgs, skrejošs uz visām pusēm. Tagad ir tā – ko Liktenis dos, tas būs…
Vai, ar šodienas acīm skatoties, ir kādas lomas, kuras tu spēlētu citādi?
Jā. Kad studējām akadēmijā, mēs taisījām M.Bulgakova «Meistaru un Margaritu». Es spēlēju Volandu. Pašiem mums bija labi, jo bija nenormāls dzīvesprieks un pārgalvība. Kopumā izrāde bija laba. Mēs ar to pat uz Franciju aizbraucām! Šodien es iedomājos – ja man tagad iedotu to Volanda lomu… Man tik žēl, ka tā bija toreiz, nevis tagad. Tāpat ir ar Jegoru (M.Eliade «Jaunava Kristīne», režisors V.Kairišs – I.V.). Kā es tagad gribētu un varētu viņu spēlēt, un cik man pietika prāta toreiz…
Un kura varētu būt lielākā veiksme?
Man jau liekas, ka «Pazudušais dēls». Bet varbūt es kļūdos, taču man tā ir visglobālākā. Tāda, kas arī visvairāk prasīja…
Kā zināms, nav lielu un mazu lomu…
Nē, ir. Man ir. «Arkādijā» (T.Stopards «Arkādija», rež. A.Hermanis – I.V.). Neliels uznāciens sākumā un beigās. Piecas stundas jāgaida. Tur var izlīst no ādas ārā, tur var darīt, ko gribi, bet tā loma tā ir uzrakstīta. Protams, ir ļoti maz tādu lomu, bet tādas ir.
Kā tu atpūties, kā spēj relaksēties pēc grūtiem iestudējumiem?
Īpaši atpūsties es nemāku. Man ir tādi posmi pēc darba (īpaši pēc pirmizrādēm), kad es vienkārši divas nedēļas nedaru neko. Varbūt paskatos televīziju, varbūt kopā ar kādu draugu kompāniju… Tad paiet divas nedēļas, un es esmu spējīgs kaut ko lasīt… Nav tukšuma, gluži otrādi, tu vēl savās domās neesi brīvs, lai kaut ko citu ņemtu pretī. Taču atpūsties īpaši jau neiznāk. Šī vasara būs tāda pusbrīva, un tad domāju, ka būšu vairāk pie vecākiem Jelgavā. Palīdzēšu dārzā. Uz kino es reti eju. Pēdējo gadu laikā diezgan regulāri skatos citu teātru izrādes. Īrēt laivas, braukt ar velosipēdiem – man neatliek spēka to organizēt. Esmu arī par slinku.
Tu sāki runāt par Jelgavu, par vecākiem.
Nevaru par pilsētu tagad neko pateikt, jo esmu tur ļoti reti. Bērnībā un tīņa gados tā man bija «laimes zeme». Tolaik Jelgavā bija kaut kāds mākslinieciskais uzplaukums, sprādziens, kas ir nesis augļus –Vigis (aktieris Vigo Roga – I.V.), Indra (Roga, aktrise – I.V.), Artūrs (Skrastiņš, aktieris – I.V.) utt. Jelgavu es saistu ar savu skolu, ar skolas teātri un Ilzi (režisore Ilze Vazdiķe – I.V.), ar klases biedriem…
Ko tev nozīmē jēdziens «mājas»?
Mājas… Es varu teikt vienu – noteikti mājas ir tā vieta, kur var atrast mieru. Visu dienu – viens pats, un vari būt sakārtots un mierīgs. Mājās jūtos drošs. Tā ir arī Dzimtenes izjūta. Es pagājušo vasaru to jutu – parasts Latvijas lauku ceļš… Varbūt pat neglīts, bet lauku ceļš… Es pat domāju, ka man īsti tādu māju nav. Mājas ir vecāki, protams. Man ļoti svarīgi kļuvuši vecāki. To esmu sapratis īpaši pēdējā laikā. Varbūt tāpēc, ka viņi arī kļūst vecāki… Ir tāda nepieciešamība ar viņiem vairāk būt kopā. Tās jau ir mājas. Es dzīvoju Rīgā, bet tās nav mājas.
Tu Rīgu neizjūti kā savas mājas?
Tā nav tāda fiziska vieta. Mājas – ir draugi. Es pēc dabas neesmu vientuļnieks. Es nevaru ilgi būt viens.
Vai Tu esi māņticīgs?
Es esmu, jā. Bet uz tādām pāris lietām. Es arī saprotu, ja tu kaut kam pievērs uzmanību, tad tas piepildās. Ja, piemēram, iziet katrs pa savu pusi stabam, tad – šķirsies vai sastrīdēsies… Ja tu zini to ticējumu un par to domā, tad tā arī notiks… Tad man ir lietas, ko esmu atradis vecvecāku mājās, un man liekas, ka es tās nedrīkstu pazaudēt…Tas man ir kaut kas ļoti intīms un svarīgs. Es esmu māņticīgs ar izlasi… 13. datumiem es neticu, nē. Jēga ir tam, kam piešķir jēgu. Vienīgais, ko es taupu, – tie ir mani vecie eksemplāri, jau sākot no 1. kursa. Bet citādi – visu metu ārā.
Vai šajos četros darba gados ir bijušas pārdomas par to, ka varbūt darbam teātrī ir kāda alternatīva?
Tas ir ļoti nopietns jautājums. Vienmēr ir bijis tā, ka man teātris ir bijis vissvarīgākais. Nav bijusi tāda krasi izšķirīga situācija. Bet domāju, ka rīkotos par labu dzīvei. Es nezinu– ģimene, vecāku veselība, globālas lietas man ir svarīgākas par teātri. Teātris ir tikai teātris. Tā objektīvi skatoties – brīvs vakars, kur vienā pusē ir cilvēki, kas sēž un skatās, bet otrā – cilvēki, kas staigā pa skatuvi… Principā, viņi visi var sēdēt mājās… Es esmu domājis reizēm, varbūt iet prom… Gan naudas grūtības, gan depresīvi momenti, kad nespēj kaut ko izdarīt. Iet prom? No otras puses – uz kurieni? Tā ir taisnība, tā nav koķetērija, ka cilvēki «saslimst» ar skatuvi… Bet to jau redzēs, kur es pēc gada būšu un kas pēc tā gada vispār būs…
