Ja vien valstī nav savu dimanta atradņu vai vismaz naftas lauku, tā cenšas atrast kādu ienesīgu nozari, kas stutētu gan ekonomiku kopumā, gan nodrošinātu iedzīvotāju labklājību.
Ja vien valstī nav savu dimanta atradņu vai vismaz naftas lauku, tā cenšas atrast kādu ienesīgu nozari, kas stutētu gan ekonomiku kopumā, gan nodrošinātu iedzīvotāju labklājību. Pagaidām pasaulē visienesīgākās nozares ir ieroču ražošana un automobiļu būvniecība.
Latvijā dimantu nav, naftas lauki ir tikai hipotētiski, ieroču ražošanā trūkst gan pieredzes, gan (atšķirībā no kaimiņiem lietuviešiem, kas nopietni pasludinājuši iespēju pievērsties šim rūpalam) «elkoņu». Atliek – autorūpniecība? Tā varētu būt lielisks mūsu ekonomikas balsts, īpaši ņemot vērā krietno pieredzi, gan trīsdesmitajos gados būvējot «fordiņus», gan divdesmitā gadsimta otrajā pusē lielajā padomju valstī un pat tālajā Āfrikā iecienītos RAF autobusiņus. Kā daudzi ar skumjām atceras, tieši Jelgavā tika uzbūvēts savulaik modernākais un ražīgākais šīs nozares uzņēmums bijušajā lielvalstī.
Taču balsts tika izsists no vietas jau deviņdesmito gadu pašā sākumā, gan pateicoties dažiem avantūristiem, gan valdības tūļīgajai neizlēmībai. RAF piemeklēja visas Latvijas industrijas liktenis – varbūt pat vēl nežēlīgāk kariķēts. Par to turpina ņirgt tukšie logi un vējš vībotnēm aizaugušajā teritorijā.
Tiesa, jau kopš «gala» sākuma deviņdesmito gadu rītausmā uz vispārējā eiforijas viļņa tika kaldināti braši plāni par to, ka nu tik šurp nāks vācieši vai vismaz spāņi, konveijeri dūkdami ražos mersedesus vai citas automašīnas.
Pāris interesentu arī bija atradušies, taču viņus visādi atbaidīja tā pati mūsu valdība, kas nemācēja vai nevēlējās rast investoriem labvēlīgu vidi, līdz ar to izredzes Jelgavā (un Latvijā vispār) ražot kaut kādus automobiļus ar katru gadu saruka proporcionāli tam, kā laika zobs sagrauza nesenās rūpnīcas korpusus un cilvēku mantkāre kopā ar nesaimnieciskumu izdeldēja bijušā rūpniecības flagmaņa kustamo un nekustamo mantu.
Tomēr interese par automašīnām sabiedrībā joprojām ir milzīga, turklāt tā arvien pastiprinās. To apliecina ne tikai kupli apmeklētās starptautiskās auto izstādes, bet, piemēram, arī aizvadītajā nedēļā Rīgā notikusī Starptautiskās Autoražotāju asociācijas (OICA) gadskārtējā ģenerālā asambleja. Tajā tika atzīmēts, ka Latvija no vecu autolūžņu kapsētas pamazām tomēr pārvēršas par valsti, kur arvien palielinās pieprasījums pēc jaunām automašīnām. Arī nākamajam gadam, piemēram, tiek prognozēts jauno automašīnu tirdzniecības pieaugums pat par 8 procentiem. Turklāt šī tendence ir stabila. Tiesa, pagaidām vēl netiekam līdzi Igaunijai, kur uz vienu iedzīvotāju gadā pērk apmēram 2,5 reizes vairāk jaunu automašīnu nekā Latvijā, taču mums, lēš speciālisti, ir visas iespējas kaimiņus panākt un pat apsteigt, jo Latvijas autotirgotāji nu sabūvējuši lērumu autosalonu, par to aizlikdami lielu naudu. Tā jāatpelna, tādēļ arī tiek pareģota atdeve tirdzniecības apjomu palielinājumā.
Taču vairums Latvijas iedzīvotāju turpina sajozt vēderu, lai sakrātu kaut lietotam opelītim vai pat žigulēnam. Lai gan runā, ka valstī bezdarbs esot vairāk šķietams nekā reāls, iedzīvotāju ienākumu līmenis kopumā liecina, ka pat divriteņa iegāde lielākai ļaužu daļai ir problemātiska.
Tādēļ pirms OICA ģenerālās asamblejas no jauna uzvirmoja cerības reanimēt gan Latvijas industriju kopumā, gan pusaizmirsto autbūvniecības nozari un radīt daudz jaunu darba vietu.
Kaut arī jelgavnieku pārstāvji asamblejā tika pie vārda un uzmanīgi uzklausīti, kopumā cerības tūdaļ pat noplaka līdzīgi rozā pūslim. Kā aukstu šalti vietējiem entuziastiem uzgāza OICA prezidents Ivs de Belarbe, kas rezumēja: pēc septembra notikumiem ASV visa pasaule nonākusi grūtā situācijā, visas asociācijas uzdod jautājumus par attīstību un tirgu, par to, kā nākotnē varētu attīstīties ražošana. Ar šiem jautājumiem nodarbināti lielo autobūves gigantu vadītāju prāti, tādēļ, protama lieta, viņiem ne īpaši rūp kaut kādas mazas valstiņas interese iesaistīties autobiznesā.
Tiesa, Latvija, kā jau trešās pasaules valsts, par pusvelti piedāvā darbaspēku. Šajā aspektā kādam auto ražotājam varētu šķist pievilcīgi atklāt pie mums kādu nelielu filiāli. Taču – ne jau galveno konveijeru, uz kura montētu gatavus braucamrīkus. Latvijā varētu būt sava vieta automašīnu detaļu ražošanā, taču arī – neliela, jo patlaban tirgū automašīnas tiek piedāvātas vairāk, nekā tās tiek nopirktas. Turklāt, lai kļūtu par piegādātājiem, mūsu valstij vajadzētu nodrošināt kvalitatīvu preču regulāru piegādi par pietiekami zemu cenu un lielā apjomā. Vēl jāņem vērā, ka mūsu valsts attieksme pret ražotājiem joprojām nav labvēlīga (kaut ar nodokļu politiku), tādēļ ārvalstu autoražotājiem varam kļūt interesanti tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
