4. maijā viens no pazīstamākajiem LLU profesoriem Ansis Zīverts tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
4. maijā viens no pazīstamākajiem LLU profesoriem Ansis Zīverts tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Kad šopavasar ekskursijā Pļaviņu HES, satiekot neseno LLU Lauku inženieru absolventu Uģi Šulcu (viņš ir atbildīgā amatā aizsprosta tehniskās drošības jomā), biju priecīgs viņam paziņot, ka mūsu profesoram Ansim Zīvertam ir piešķirts augstais valsts apbalvojums, jaunais speciālists atplauka smaidā un klātesošajiem kolēģiem paskaidroja: «Viņš novērsa norvēģu hidrologu pārspīlējumus Daugavas maksimālo plūdu aprēķinos.» Daudz neiedziļinoties šajās zinātnes lietās, var pateikt, ka šīs profesora Anša Zīverta Daugavas maksimālo plūdu aprēķinu korekcijas ir atbrīvojušas no viena lielāka parāda varbūt pat nākamo Latvijas iedzīvotāju paaudzi. Varbūt pat mūsu bērni būtu atmaksājuši lielo bankas aizdevumu, ja, kā norvēģi bija prasījuši, vajadzētu pamatīgi pārbūvēt Daugavas spēkstaciju kaskādi. Protams, ka ar dambju drošību pasaulē nejoko, un, piemēram, Daugavā 1931. gada palos ir gadījies, ka ūdens upē plūda ap divsimt reižu lielākā straumē nekā dažā sausas vasaras dienā. Tomēr profesoram bija pamatotas aizdomas, ka norvēģi (kuru valsts ir pirmajā vietā pasaulē elektroenerģijas ražošanā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, un kuru daudzās hidroelektrostacijas tiešām ir apbrīnas vērtas) tomēr bija kļūdījušies. Ansis Zīverts saka: «Daugava ir līdzenuma upe, un tādām strauji ūdeņu pieplūdumi nav raksturīgi. No otras puses, var emocionāli saprast norvēģus. Pēc, šķiet, Norvēģijas vēsturē lielākajiem plūdiem, kas izcēlās Glomnas upē deviņdesmito gadu vidū, viņi dubultoja savus drošības standartus. Taču tādas ūdens masas var rasties vienīgi kalnu apstākļos. Turklāt globālā sasilšana, kas neapstrīdami ir vērojama beidzamajās desmitgadēs, mūsu reģionā lielu pavasara palu izcelšanās varbūtību mazina. Te drīzāk var rasties vasaras lietavu plūdi. Daugavai ar tās lielajām HES tie gan īpaši nedraud, bet Lielupes baseinā, kā parādīja pērnās vasaras pieredze, gan.»
Tēva gudrība
Profesors Ansis Zīverts ir dzimis 1936. gadā Balvos, taču pēc saviem dziļākajiem radu rakstiem viņš ir zemgalietis. Dzimtas vecvecāki nāk no Bērzes pagasta. Interesanti, ka mātes māte Klāra Sīle ir mācījusies vienā klasē ar Kārli Ulmani. Kārlis pat Klārai no Amerikas bija atsūtījis savu fotogrāfiju. Ziemeļlatgalē profesora vecāki nokļuva tādēļ, ka tēvam kā meliorācijas speciālistam bija norīkojums strādāt par Balvu apriņķa meliorācijas darbu pārzini. 1940. gadā, kad Latvija jau bija okupēta, pēkšņi Zīvertu ģimene pārcēlās uz Ventspili, kur tēvs sev sarunāja darbu. Profesors stāsta, ka tikai mūsdienās viņš, domājams, esot sapratis tolaik savādo ģimenes pārcelšanos uz pavisam pretējo Latvijas pusi. Proti, Zīvertiem varēja draudēt izsūtīšana. Profesora tēvs arī, starp citu, Ansis Zīverts, bija plaši pazīstams, augsti atbildīgs amata vīrs. Viņš ir minēts pirmās Latvijas laikā izdotajā bibliogrāfiskajā vārdnīcā «Es viņu pazīstu», pēc kuras čekisti esot stādījuši savus iznīcināmo sarakstus.
No vadošā speciālista līdz profesoram
Laimīgi pārdzīvojis pērnā gadsimta Latvijas baigākos gadus, Ansis Zīverts kļuva par ļoti pazīstamu meliorācijas speciālistu, kas ir piedalījies sava laika lielākajos projektos. Pirmais no tiem bija Lielupes dambju sistēma, kas savulaik bija domāta, lai novēstu plūdus lielākoties Jelgavas rajonā. Šis darbs gan ir palicis nepabeigts – tieši pie Jelgavas taču nekādu dambju nav, taču, kļūstot siltākam, 1928., 1951. vai 1955. gada plūdi vairs nav atkārtojušies. Otrais lielākais darbs bija Lubānas zemienes nosusināšana. Tur gan mūsdienās lauksaimnieciskā ražošana ir apsīkusi, kaut pēc savulaik veiktajiem meliorācijas darbiem augsnes īpašības daudz neatpaliek no Zemgales līdzenuma. Runājot par ģimeni, Ansis Zīverts tomēr pārkāpa tradīciju – dēlam nedeva Anša vārdu. Un dēls Edgars atbildēja ar to pašu – profesionāli neaizgāja tēvs pēdās, bet gan izmācījās par juristu.
Astoņdesmito gadu beigās Ansis Zīverts kļuva par mācībspēku, pasniedza gan Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, gan LLU lauku inženieriem. Viņam ir daudz izcilu audzēkņu. Bet tieši par darba turpinātāju Lauku inženieru fakultātē tika izvēlēta doktorante Inese Jauja. Šā gada nogalē viņai paredzēts braukt uz pasaules ģeofiziķu kongresu Kalifornijā. Taču iznācis tā, ka Inese nepārstāvēs Latviju, bet gan Somiju, kur profesora audzēkne liktenīgi papildināja savas zināšanas, tika augstu novērtēta un kur viņai nu jau izveidojusies jauka ģimene. Profesora doktorantam Guntim Zaķim atkal ir tik daudz praktisku projektu, ka tīrās zinātnieka studijas lielā mērā palikušas novārtā. Tā Ansim Zīvertam nekas cits neatliek kā vadīt savu katedru pašam. Par pensiju profesors nesūdzas, bet saskaņā ar pastāvošajiem darba likumiem algas par Ūdenssaimniecības katedras vadītāja pienākumu veikšanu viņam nav nekādas. Tikai morālais gandarījums, ko dod apziņa, ka vēl aizvien savā profesionālajā jomā esi ļoti nepieciešams un arī augstu novērtēts (par ordeņa pasniegšanu Māmuļā profesors gan neko daudz nestāsta). Sirdij prieku dod mazmeitiņa Anete, kas dzīvo turpat kaimiņos un savā piecu gadu vecumā jau tekoši lasa. Varbūt tiešām viņa ies vectēva pēdās? Tomēr pagaidām jautājums par maiņu paliek aktuāls.
