1. Vai iedzīvotājos ir zudis patriotisms? 2. Kas būtu jādara, lai veicinātu patriotisko audzināšanu?
1. Vai iedzīvotājos ir zudis patriotisms?
2. Kas būtu jādara, lai veicinātu patriotisko audzināšanu?
Andris Tomašūns, pedagogs:
1. Domāju, ka cilvēkos patriotisms nav zudis. Ja vien to neuztver kā sišanu pie krūts un karoga vicināšanu, tas vēl ir joprojām. Patriotisms nav jāsaprot tikai kā ārišķība. Kritiskos brīžos šajā jomā viss ir kārtībā.
2. Uzskatu, ka vecākiem jāved bērni uz svētku pasākumiem, jārunā ar viņiem par vēsturi, jāmāca šie notikumi. Tā ir ģimenes lieta. Valsts jubileja un tamlīdzīgas dienas nav tikai valsts, bet arī ģimenes svētki. Savukārt attiecībā uz jelgavniekiem – viņiem būtu jāmācās atzīmēt visi ar mūsu pilsētu saistītie svētki un gadadienas.
Par jauniešiem negribētu teikt neko apsūdzošu, drīzāk aizstāvēt – mums viņi ir paši labākie pasaulē, arī patriotisma ziņā. Valsts attīstās, un viss iet uz priekšu.
Silvija Svare, Aizupes pamatskolas skolotāja:
1. Domāju, gluži zudis nav, vismaz tajos cilvēkos, ko redzu sev apkārt. Plašāk raugoties, grūti sacīt, izpausmes ir dažādas, iespējams, kaut kādā mērā tas arī zūd, daudzi dodas uz Īriju, daļa tur paliek, savukārt citi atgriežas mājās. Arī skolā ir lietas, ko darām idejas vārdā, lai mums kaut kas būtu citādāk un labāk, arī tas zināmā mērā saistīts ar piederību kaut kam un patriotismu. Ja runājam par valsti – pieņemu, ka daudziem, redzot, kas “tur, augšā”, notiek, ticība zūd.
2. Bērni jāņem līdzi uz visiem svētkiem, kur vien ejam. Bieži vien vecāki dodas uz pasākumiem, bet atvases kaut kur atstāj, lai “nemaisās pa kājām”. Domāju, ja bērni tajos piedalās, viņi arī aug patriotiskā garā. Skolās jāmāca par savu valsti, vēsturi, pasākumiem jābūt mazāk formāliem, bet sirsnīgākiem, lai mazliet sariešas asariņa acīs. Laiku pa laikam aicinām kara veterānus, dažādus pagātnes līkločus pārdzīvojušus cilvēkus skolēniem stāstīt par pieredzēto, rīkojam konkursus par nacionālajiem un valsts svētkiem, kur audzēkņi meklē mūsu tautas tradīcijas, ticējumus. Tam visam ir nozīme.
Gita Grase, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore:
1. Nedomāju, ka patriotisms būtu zudis. Paskatieties, kas notika 18. novembrī, piemēram, pie J.Čakstes pieminekļa! Cilvēki gāja likt ziedus, bija daudz jauniešu. Vai kādreiz pie Ļeņina pieminekļa kāds tā devās? Patriotisms nav jāizrāda katru dienu, valsts svētkos gan tam ir īstais laiks. Patriotisms ir arī labi padarīts darbs, un jāskatās, vai esam vajadzīgi šai valstij. Ir aizvainojoši lasīt jūsu avīzē, ka kādam tā neko nav devusi.
2. Katrs ir citāds. Labā nozīmē apskaužu daudzu nīsto Ameriku, kur karogs ir visur, tas patriotismu noteikti veicina. Mums šie simboli kaut kā tā neiet pie sirds, bet vajadzētu gan vairāk izmantot. Hokejā tas ir labi izdomāts. Bet jāsāk ar ģimeni, jāņem bērni līdzi uz dziesmu, valsts svētkiem un visiem pasākumiem, kur skan valsts himna.
Saulvedis Šalājevs, starptautiskās lidostas
“Rīga” drošības departamenta vadītājs:
1. Iepriekš patriotisms bija krities, bet pēc pēdējā laika notikumiem tas atkal cēlies. Uzreiz gan gribu teikt, ka tas mazinājās skolu un ģimeņu nepareizi īstenotās audzināšanas dēļ.
2. Skolās vajadzētu vairāk stāstīt par Latviju un motivēt jauniešus kļūt par tās patriotiem. Tā kā valsts prezidents teica – pasaulē ir ļoti daudz nāciju, bet tikai 200 valstu, tādēļ jābūt lepniem, ka esam viena no tām.
Gustavs Kalniņš, atvaļināts robežsardzes pulkvedis:
1. Lai gan padomju laikā patriotisms bija izteiktāks, arī pašlaik tas nav zudis, tikai jautājums, kad izpaudīsies. Īpaši tas izteikts vecākajā un vidējā paaudzē, bet jaunie diemžēl piesātināti ar dažādiem ārzemju mēsliem, tiesa, patriotisms viņos nomērdēts apzināti. Liela daļa vainas par to jāuzņemas skolām, kas dara visu, lai, piemēram, noliegtu Kārļa Ulmaņa nozīmi kādreizējā Latvijas ekonomikas attīstībā, tajā pašā laikā pašreizējie valstsvīri viņam nav cienīgi pat kurpju šņores aizsiet.
Patriotisms – tas nav stabs, viena lieta, bet gan daudz kā kopums. Tās ir tautas dziesmas, plaukstiņpolka, pelēkie zirņi ar rūgušpienu un vēl citas lietas. Diemžēl mūs pārņēmusi tehnokrātija – izcērtam mežus, bet aizmirstam folkloru par eglēm un bērziem. Tajā pašā laikā tas ir kā latvānis – sēkla ir kaut kur dziļi iekšā, un patlaban tā sāk dīgt. Galvenais, lai tauta valsti uzticētu īstajiem cilvēkiem, pretējā gadījumā patriotisms atkal pazudīs, un, ja atgriezīsies, tikai pēc kādiem 20 vai pat 30 gadiem kā kādas grupas izpausmes veids.
2. Pats galvenais – neuzspiest patriotismu, jo tā tiks panākts pretējais efekts. Tam jābūt integrētam mācību programmās, turklāt jācīnās pret subkultūras ienākšanu. Piemēram, pērku mazbērniem kladi, bet uz tā apšaubāmas kvalitātes ārzemju mūziķi vai ķeburīgi multeņu varoņi. Kāpēc gan tur nevarētu būt Gaujas krasti, Staburags, Pērses upe, Liepavots? Tas mudinātu skolēnus taujāt, kas ir šīs vietas, un mācīties vēsturi. Viens no pirmajiem soļiem patriotisma audzināšanā ir nesen izskanējusī ideja ieviest skolas formas. Tikai tad, kad skolēni nevarēs izcelties ar materiālo stāvokli, bet visi būs vienādi, viņi sāks apzināties personības vērtību un to, ka ir latvieši. Latviešiem nav ierasts staigāt reperu biksēs, sēdēt klasēs ar cepurēm galvās un plikām nabām, kuras rotā riņķi, viņi izceļas ar ko citu – gudrību, pasaules izpratni un savu vēsturi.
