Izejot cauri «Vivo centra» pirmajam stāvam, tur redzētais vienaldzīgu atstāj reto. Krāsaini kareklīši it kā varētu šķist pierasta lieta, tautisku lietu tirgotāji – kaut kas nebijis, bet ļoti pozitīvi vērtējams.
Izejot cauri “Vivo centra” pirmajam stāvam, tur redzētais vienaldzīgu atstāj reto. Krāsaini kareklīši it kā varētu šķist pierasta lieta, tautisku lietu tirgotāji – kaut kas nebijis, bet ļoti pozitīvi vērtējams. Taču decembrī starp ieejas durvīm un ziedu salonu izvietoti it kā tradicionālie latviešu ķekatu tēli – nāve, zirgs, cūka un citi dīvaiņi.
Ķekatās iešanai esot svētību nesošs spēks, tāpēc tās ikvienās mājās parasti uzņemtas viesmīlīgi. Budēļus latvieši sagaidot ar cienastu un dāvanām. Taču interesantas atziņas raisa folkloristu paustais – budēļu vadonim (tēvainim vai vecajam) līdzi allaž ir rīkste, ar ko nopērt mājas ļaudis. Tad nu katras saimes iemītniekus visus pēc kārtas kārtīgi noper, vēl pajautājot, vai gaidījuši ķekatniekus. Mierā nelaižot tik ilgi, kamēr mājinieki atzīstas, ka gaidījuši gan.
Latviešu tradīcijās budēļtēva rīkstei piedēvēts maģisks veselības un tikumības spēks. Izrādās, ķekatnieki sētā ienesot svētību. Maskās pārģērbto ļaužu trakulības izbaidējot ļaunos garus. Izklausās nedaudz nežēlīgi, nevarētu teikt, ka mūsu senčiem nav piemitušas “sado – mazo” tieksmes.
Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabiskas būtnes – velnu, raganu, lausku. Arī dzīvniekiem – lāčiem, kazām, gaiļiem, vilkiem, zirgiem, dzērvēm – šajos bariņos parasti rasta vieta. Dažkārt ķekatniekos mana kāpostgalvas, sēnes un kokus. Tajos visos esot saskatāma simbolika.
Folkloristi uzskata, ka “jaukais” nāves tēls, kas pazīstams daudzās austrumu tautās un parasti ir bālas večiņas ar izkapti pār plecu veidolā, nesimbolizējot miršanu. Letiņi savulaik (un varbūt kāds arī šajās dienās) nāvei rokās “ietuncī” ne vien zāles pļaujamo, bet arī it kā asinīm notraipītu nazi.
Redzot šo “mīlīgo” večiņu lielveikala vestibilā, prātā nāk tautiešiem ik palaikam raksturīgā kurnēšana par to, cik slikti jaunāko paaudzi ietekmē akās lecoši teletūbiji, nežēlīgie tomi un džeriji vai bezkaislīgi citplanētieši, kas “novāc” katru pretimnācēju. Negribu neko pārmest tirgotavai par tādu savdabīgu ķekatu tēlu izvēli, bet neredzu būtiskas atšķirības starp šaušalīgiem izkapts vicinātājiem šausmu filmā vai lielveikalā. Varbūt bērnu prātus daudz vairāk ietekmē pagānisko latviešu mošķi, nevis teletūbiji? Kā jūs saviem mazajiem ķipariem izskaidrojat, kas tā par sievieti ar interesanto instrumentu rokā, kad viņš sasprindzis skatās uz tādu jauku bālģīmi?
