Pēc traģiskā atgadījuma, kad no varmākas rokas izdzisa 13 gadu vecās Justīnes Legzdiņas dzīvība, daudzi vecāki aizdomājušies, cik aizsargāts ir viņa bērns uz ielas un pat mājās.
Pēc traģiskā atgadījuma, kad no varmākas rokas izdzisa 13 gadu vecās Justīnes Legzdiņas dzīvība, daudzi vecāki aizdomājušies, cik aizsargāts ir viņa bērns uz ielas un pat mājās. Ja jau Portugālē no viesnīcas numura nozog četrgadīgu mazuli un vairākas nedēļas tā arī neizdodas to atrast, nevar izslēgt iespēju (pasarg, Dievs!), ka arī Latvijā atkārtojas kaut kas tikpat necilvēcisks.
Tas, ka Justīnei blakus dzīvoja cilvēks, kas agrāk sešreiz tiesāts, tai skaitā trīsreiz par dzimumnoziegumiem, bet neviens par to neko nezināja, pārkāpj visas robežas. Redz, tādam nezvēram ir tiesības uz datu aizsardzību, turklāt valsts turpina lolot cerību, ka viņš labosies, taču bērnam, kas tikko sācis saprast dzīves skaistumu, tiesības to baudīt tiek atņemtas. Laikam cilvēks, kas nav piedzīvojis sava bērna vardarbīgu nāvi, nespēs izprast vecāku sāpes, un tā vien rokas niez nevis nodot sadistisko noziedznieku taisnīgai tiesai, bet nomētāt ar akmeņiem. Lai kaut mazliet izjūt tās sāpes, ko piedzīvoja meitene pirms nāves.
Daži psihologi gan skaidro, ka agrāk tiesāto izolēšana no sabiedrības, piemēram, atklājot informāciju par viņu agrākajiem pārkāpumiem, var izraisīt pretdarbību – apslēptu agresiju, kas izpaužoties dažādos veidos, tai skaitā jaunos noziegumos. Tomēr maz ticams, ka persona, kas cietuma nāras izbaudījusi vairāk par piecām reizēm, pēkšņi vēlēsies kļūt par paraugpilsoni. Tas drīzāk ir sabiedrībai zudis indivīds, kuru, līdzcietīgu motīvu vadīta, valsts var būrī neieslodzīt, bet uzrakstu “Uzmanību! Bīstams!” gan vajadzētu pielikt.
Pašlaik būtu svarīgi izdiskutēt, kā valsts turpmāk risinās iepriekš par seksuāliem noziegumiem un likumpārkāpumiem pret nepilngadīgajiem sodītu personu uzskaiti. Vai tiešām svaru kausos var likt nevainīgu bērnu drošību un personu, kuras par cilvēkiem nosaukt ir ļoti grūti, tiesības. Pat Temīda ar aizsietajām acīm par tādu nekaunību droši vien būtu gatava triekt svaru kausus kādam sejā. Izvarotājs un slepkava nonāk cietumā, bet par viņa uzturēšanu maksā visi likumpaklausīgie, tai skaitā nogalināto bērnu jau tā daudz cietušie vecāki. Ak, tādiem noziedzniekiem cietumā neesot salda dzīve? Ceru, ka tā!
Varbūt, ja par Justīnes nogalināšanu aizturētais nebūtu izkļuvis brīvībā, traģēdija nenotiktu, taču kārtējo reizi nostrādāja mūsu tiesu sistēmas lojalitāte – iespējams, pēc sestās reizes nabaga cilvēciņš labosies. Jāpiekrīt Saeimas Nacionālās drošības komisijas atbalstītajiem Krimināllikuma grozījumiem, kam vajadzētu liegt iespēju pirms termiņa atbrīvot personas, kas tiesātas par smagu vai sevišķi smagu noziegumu pret nepilngadīgo. Kad izmaiņas nonāks līdz Saeimas sēžu zālei, redzēsim, kādā mērā tautas kalpi attaisno tiem uzticētās valsts iedzīvotāju cerības.
Ir pēdējais laiks rīkoties. To bērnu dvēseļu mieram, kas jau krituši par upuriem “atsaldētajiem” varmākām, un to ģimeņu vārdā, kas nevēlas piedzīvot bezcerīgu tukšumu pēc mīļa cilvēka aiziešanas.
