Šādu jautājumu reģionālo plašsaziņu līdzekļu žurnālistiem pagājušajā nedēļā uzdeva Latvijas Republikas ārlietu ministrs Artis Pabriks. Atbildi uz to vēlējās uzzināt arī «Ziņu» komentētājs Edgars Sauka.
Šādu jautājumu reģionālo plašsaziņu līdzekļu žurnālistiem pagājušajā nedēļā uzdeva Latvijas Republikas ārlietu ministrs Artis Pabriks. Atbildi uz to vēlējās uzzināt arī “Ziņu” komentētājs Edgars Sauka.
Turcija – jaunā ES dalībvalsts?
“Atbilde uz to nav viennozīmīga. Varu derēt – ja to vaicātu jūsu, žurnālistu, auditorijai, vairums atbildētu noraidoši,” uz virsrakstā vaicāto atbildēt sāka A.Pabriks. Vienlaicīgi tā būtu arī atbilde uz jautājumu par nākotnes ES paplašināšanos. Viņš uzskata, ka lielākā daļa problēmu, kas saistītas ar Turcijas uzņemšanu ES, kaut vai attālā nākotnē savīsies ar attieksmi pret musulmaņiem ES dalībvalstīs. Izrādās, ministra kungu sava viedokļa formulēšanā esot ļoti ietekmējusi vizīte Turcijā šā gada februārī. Lielāko daļu problēmu, ko pārmetam turkiem, pašās ES dalībvalstīs baidoties risināt. Turcijā attieksme, piemēram, pret musulmaņu tradicionālo apģērbu sievietēm ir daudz stingrāk aizliedzoša un noteikta valsts likumdošanas līmenī. Tajā pašā laikā dažās Eiropas valstīs, pamatojoties uz liberālo politisko domāšanu, musulmaņu reliģijas piekritēji panākuši savām kopienām brīvāku reliģisko izpausmju atļaušanu nekā Turcijā.
Ārlietu ministrs uzskata, ka 3. oktobrī būtu jāsāk sarunas ar Turciju par tās uzņemšanu ES. Tas nozīmēšot, ka ES pilda jau gandrīz trīsdesmit gadu solīto, ka šī valsts tiks uzņemta pasaulē lielākajā ekonomiskajā un politiskajā savienībā. “Sarunas nozīmē nepieciešamo procedūru, ko izgājušas visas jaunās ES dalībnieces, tostarp Latvija, sākumu. Esmu pārliecināts, ka sarunas par Turcijas atbilstību augstajām ES dalībvalsts prasībām ilgs vismaz desmit līdz piecpadsmit gadu,” savu pārliecību pauž A.Pabriks. Pēc desmit gadiem mainīšoties attieksme pret dažādu nāciju kultūru ienākšanu katrā no dalībvalstīm. Runājot par argumentiem, kā situāciju Latvijā varētu ietekmēt Turcijas uzņemšana ES, ārlietu ministrs teic, ka šai valstij daudz svarīgāki ir jautājumi, kas risināmi ar ES “lielajām” dalībvalstīm. Turklāt Turcijai ir nopietnas ekonomiskas un politiskas problēmas ar Krieviju. Tas varot nākt par labu Latvijai, veidojot attiecības ar austrumu kaimiņu. “Jāņem vērā, ka Turcija mūs nopietni atbalstīja, kad bija runa par uzņemšanu NATO,” tā A.Pabriks.
Vai politika ir morāla kategorija? Ārlietu ministrs saka: “Tas ir filosofisks jautājums – vai vēlaties politiķus un valdību, kas grib palīdzēt un aizstāvēt savas valsts iedzīvotājus? Vai arī vēlaties politiķus un valdību, kas ir morāli pilnīgi kristālskaidri, bet savas valsts iedzīvotāju intereses neaizstāv? Ideāli būtu, ja to varētu apvienot.”
Bet vai līdz šim ES kā valstu kopums attiecībās ar citām valstīm rīkojusies atbilstoši augstās morāles principiem, tajā pašā laikā neņemot vērā dalībvalstu ekonomiskās intereses? A.Pabrika viedoklis: “Piemēram, ES pieņēma rezolūciju, ka nosoda cilvēktiesību apspiešanu dažās Dienvidaustrumāzijas valstīs un noteica ar tām tirdzniecības embargo. Situāciju uzreiz izmantoja Ķīna, kas šajās valstīs ieņēma to vietu, ko līdz šim ES.”
ES – vai multikulturāla tautu savienība?
Pēc A.Pabrika viedokļa, ES kā multikulturāls dažādu nāciju apvienojums šā vārda liberālajā nozīmē sāk samazināties: “Pirms dažiem desmitiem gadu bija populāri saukļi par to, ka nepieciešams cienīt visas citu tautu kultūras izpausmes. Deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju brauca daudzi eksperti, aicinot ievērot visu tautību intereses un izpausmes, kā arī par otru valsts valodu noteikt krievu valodu.” Izrādās, pēdējo pāris gadu laikā multikulturālisma ideja Eiropā pamazām “grimst”. Atgriežoties pie Turcijas jautājuma, ministru esot pārsteigušas debates Eiroparlamentā – jāpieņem nosodošs lēmums par to, ka šajā valstī ar likumu aizliegts nēsāt musulmaņiem pierastās galvassegas sievietēm. Tajā pašā laikā šo debašu bezjēdzīgumu pierādījis fakts, ka arī Francijā nesen pieņemts līdzīgs likums, kas aizliedz musulmaņu sievietēm nēsāt tradicionālos lakatus, apmeklējot valsts skolas. Tas tikai liecinot, ka ikviena valsts sākusi vairāk interesēties par pamatnācijas kultūras vērtību aizsardzību.
Vēstures skaidrojums – virzība uz priekšu
Tas esot pavirzījies pēdējo piecu gadu laikā un jo īpaši pēc Latvijas iestāšanās ES. “Pēdējā laikā mūsu sabiedrotie ES un NATO ir skaidri pateikuši – jā, Baltijas valstis bija okupētas. Es to vērtēju kā mūsu līdzšinējās politikas panākumu,” skaidro A.Pabriks. Jautājums esot tikai par to, vai tas pārējās valstis rosinājis arī uz noteiktu darbību saistībā ar Baltijas valstu okupāciju. Ministrs uzskata, ka no citām valstīm nebūs konkrētu soļu, lai no Latvijas liktu izbraukt okupācijas gados iebraukušajiem. Tuvākajās desmitgadēs nebūs arī iespējams saņemt no Krievijas jebkādas materiālas kompensācijas. “Mēs nevaram kļūt par valsti, kurai ir tikai viena nopietna problēma, proti, okupācija. Kā amatpersonai man nav iespējams veselu stundu, kas atvēlēta, lai tiktos ar ārvalstu politiķiem, skaidrot viņiem – mēs bijām okupēti un tāpēc tagad tik slikti dzīvojam,” teic A.Pabriks. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no šā jautājuma apspriešanas. Vienlaicīgi jāmeklē alternatīvas, kurās esam kompetenti aktīvi diskutēt un darboties. Piemēram, palīdzība mūsu un citu bijušo padomju satelītvalstu attīstībai un ietekmei uz ekonomisko reformu liberalizāciju ES. Runājot par mazākumtautībām, tās citās ES dalībvalstīs ir daudz sliktākā situācijā, tāpēc turpmāk Latvijas ārpolitikai aktīvāk jānorāda uz šādu lietu stāvokli.
Normu stingrībai jābūt loģiskai
Savu atbalstu šādai pieejai ES izvirzīto normu realizācijai Latvijā izteica ministrs. Līdzīgi kā vairums iedzīvotāju, arī A.Pabrikam neesot izprotami daudzi mūsu ministriju un iestāžu izstrādātie normatīvie akti, īpaši pārtikas aprites kontroles jomā: “Citās ES dalībvalstīs direktīvu noteiktās drošības normas tiek piemērotas savu valstu ražotāju un patērētāju interesēs.” Īpaši ārlietu ministram neesot izprotams, kā bijis iespējams izstrādāt normu, ka līdz 2010. gadam jānomaina visi azbestu saturošie šīfera jumti, jo to neparedz neviena ES direktīva. “Bija jāaizliedz no konkrēta datuma izmantot azbestu saturošo materiālu, bet jumtu segumus vajadzētu nomainīt tikai pēc to nolietošanās,” uzskata ministrs. Šo un citus priekšlikumus viņš jau daudzkārt esot izteicis gan Ministru kabineta sēdēs, gan tiekoties ar atbildīgo ministriju ierēdņiem.
