Viesturs Holenders jeb Holis ir Baltijas ielu mākslas aprindās labi zināms “Spray Art” mākslinieks. Viņš joprojām uzskata sevi par jelgavnieku un ir gatavs iesaistīties radošā kvartāla veidošanā, ja vien pilsētas vadība uz tādu saņemsies.
– Kā tas nākas, ka Tu jau vairākus gadus nedzīvo Jelgavā, bet esi viens no tiem, kuri aktīvi iestājas, ka pilsētā vajadzīgs radošais kvartāls?
Tāpēc, ka man tāda nebija. Ne tikai sajūtu līmenī, bet arī praktiski redzu, ka veidojas nākamās mākslinieku paaudzes, kurām joprojām nav, kur izpausties. Mākslinieks ir cilvēks, kuram parasti ir, ko teikt. Viena no mākslas definīcijām, ko man patīk skandināt – māksla ir cilvēka radošo domu izpausmes veids. Tādēļ ir jābūt tādai vietai, kur drīkst izpaust savas domas.
Man ir 35 gadi, kaut kāda spriestspēja un pieredze par to, kā izdzīvot māksliniekam, jau ir uzkrāta. Varbūt ne tā pozitīvākā, tomēr ir, un es varu pierādīt, kāpēc šāds radošais kvartāls ir vajadzīgs. Piemēram, es pats Jelgavā mākslas skolā negāju, pieredze akadēmiskajā zīmēšanā un gleznošanā bija mīnus divi, bet māksla mani interesēja. Kāpēc, ja es netieku studēt Rīgā, man tuvākā vieta, kur mācīties, ir Liepāja vai Rēzekne? Es zinu daudz spējīgus un talantīgus māksliniekus, kuri ir pārstājuši mācīties, jo viņu ģimenes nevarēja atļauties nodrošināt dzīvošanu citā pilsētā. Kojas jau sen vairs nemaksā sešus latus, bet vismaz 100 eiro. Kāpēc tāda vide, kur apgūt mākslu un praktisku amatniecību, nevarētu būt šeit Jelgavā?
– Kādu Tu redzi šo kvartālu? Kas tur notiktu, kam tas būtu vajadzīgs?
Es to redzu kā vietu, kur apvienojas dažādi amati un mākslas veidi. Tur bērni no ģimenēm ar atšķirīgām iespējām var iepazīties ar dažādiem mākslas veidiem un pamēģināt apgūt kādu amatu – koktēlniecību, metāla apstrādi vai citu. Ja bērnus jau no pirmās klases iepazīstinātu ar amatiem un mākslas veidiem, varbūt vienu no desmit tas patiesi ieinteresētu. Tas vēl ir vecums, kad bērniem radošums nav nokauts. Ja pirmajā klasē pajautā, cik bērnu māk zīmēt žirafi, gandrīz visi pacels roku, devītajā – maksimums trīs, vidusskolā – neviens vai viens, par kuru jau sen visi iesmej.
Ja runājam par dažādību, tad bieži vien atklājas, ka bērni, kuri nāk no trūcīgām ģimenēm, ir lieliski amatnieki, jo viņiem ir iekšējā motivācija izsisties, ir jau pašsaprotams darba tikums, viņi zina, ko nozīmē strādāt. Šādiem bērniem ir jādod iespēja.
– Būs pietiekoši daudzi, kuri Tev oponēs, ka Jelgavā ir “Junda” un kultūras nams. Kam mums vēl vajag radošo kvartālu?
Vismaz man nedz “Junda”, nedz kultūras nams neasociējas ar mākslu. Labi, izņemot Rogas zīmēšanas studiju, kas atrodas kultūras namā, un pāris kvalitatīvas izstādes, kas tur notikušas.
Kultūras kvartāls būs iespēja domāt radoši, nevis uzliktajos rāmjos. Es varētu tagad iziet cauri Jelgavas centram un pajautāt simt cilvēkiem, vai viņi zina, kas ir laikmetīgā māksla. Labi ja varbūt viens vai divi spēs uz to atbildēt. Bet, lai cilvēks saprastu mākslu, viņam tā ir jārāda. Tas, ka sākumā viņš no tās neko nesaprot, vēl neko nenozīmē. Paprasi, kādas emocijas viņam tas izraisa, un cilvēks sāks domāt. Cilvēkiem tā beidzot būtu iespēja aplūkot mākslu dažādos tās izpausmes veidos, un to nevar izdarīt bez savas izstāžu zāles.
Mums viss ir salikts mazās kastītēs, kurām nedrīkst vērt vaļā vāku un likt kaut ko jaunu iekšā. Radošais kvartāls būtu kaste, kurai mūžīgi vāks būs atvērts un, ja tu esi spējīgs radīt, lec iekšā un taisām kopā!
– Pasaulē ir piemēri, kā, ļaujot māksliniekiem attīstīt degradētus rajonus, uzlabojas ne tikai dzīves kvalitāte konkrētajā vietā, bet tiek radīts ekonomiskais pienesums pašvaldībai.
Tur jau tā lieta, ka tas ir pierādīts. Tie ir ekonomikas profesori, nevis mākslinieki, kuri ar cipariem pierāda, ka radošie kvartāli reāli veicina ekonomiku, rada jaunas darba vietas, attīsta tūrismu. Un pašvaldībai būtu jāinteresējas par katru iespēju, kā uzlabot ekonomiku. Bet, kamēr mēs dzīvojam pilsētā, kur notiek atsevišķām ģimenēm piederošu uzņēmumu lobēšana, par reālu kultūras attīstību var nesapņot.
– Ideja par Jelgavas radošo kvartālu gaisā virmo jau vairākus gadus.
Viss jau, protams, sākās ar sarunu, bet, kā mēs zinām, runāt var daudzi, bet, tiklīdz jāuzliek kāds paraksts uz papīra, tā visiem pazūd pildspalvas.
Varbūt ir publiski jāvāc paraksti par to, ka mums ir vajadzīgs šāds kvartāls. Bet es ļoti labi saprotu, ka daudziem vispār nav skaidrs, kam tas ir vajadzīgs. Varbūt viņi domā, ka tur būs kaut kāda mākslinieku bohēmas paradīze, bet, iespējams, tā būs vienīgā autentiskā vieta, kur var aizvest bērnu iepazīties ar mākslu un amatniecību.
Mēs Jelgavā esam pieraduši: ja kaut ko vajag, brauc uz Rīgu. Bet kāpēc tā notiek? Nezinu, vai drīkst to tā teikt, bet es uzskatu, ka Jelgava nodarbojas ar lokālo mākslinieku genocīdu. Esmu domāju, kā to politkorektāk varētu nosaukt, bet diemžēl nekas cits prātā nenāk.
Tagad mēs pretendējam uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Pēkšņi gribam lielo kultūras atmodu pilsētā un mums ir jāaicina ekspertu grupas, lietpratēji un mākslinieki no citām pilsētām, lai pastāsta, kā to darīt. Tas ir absurds. Uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi tie cilvēki, kuri šeit joprojām cīnās un attīstās, pārējie ir jāsauc atpakaļ: vai tu vari atbraukt, vai vari piedalīties?
– Ja būtu jāsaliek soli pa solim, kas būtu jādara, lai šāds kvartāls taptu?
Ir jāizveido atsevišķu cilvēku grupa, kuriem maksā algu par darbu, ko viņi dara, nevis kāds entuziasts paralēli saviem darbiem skrien pa pilsētu un mēģina kaut ko izveidot. Ja pilsēta būtu ieinteresēta veidot amatnieku rekrutēšanas centru, tas varētu ļoti labi strādāt, bet ir jāalgo cilvēki, kuri uztaisa strukturizētu plānu, balstoties uz pētījumiem, pasaules pieredzi, aprēķiniem. To visu var izdarīt un jau dara citas pilsētas Latvijā; viss ir atkarīgs no tā, cik ieinteresēti ir tie cilvēki, kuri ir atbildīgi par paraksta likšanu.
– Kur šādam kvartālam vajadzētu atrasties?
Pagaidām man nav atbildes uz šo jautājumu. Tikai pašvaldība zina, kuras telpas ir tukšas un varētu uz daudziem gadiem tikt dotas lietošanā. Varbūt sākumā tās var būt vairākas vietas dažādās pilsētas malās. Protams, tie var būt arī privāti objekti, taču pašvaldības atbalsts ir nepieciešams jebkurā gadījumā.
Ja domājam par nopietnāka apjoma radošo kvartālu, tās ir vairākas radošās darbnīcas, kur māksliniekiem ir atļauts strādāt un attīstīties, vismaz neņemot no viņiem īres maksu. Ja tas ir lielāks kvartāls, tam ar nodokļu atvieglojumiem un cita veida bonusiem ir jāpiesaista komersanti. Pašvaldībai būtu jāpriecājas par katru, kurš grib attīstīt kādu noplukušu vai aizmirstu rajonu, ieguldot tur savus spēkus un naudu.
– Pasaules radošo kvartālu veiksmes stāstos nereti visa pirmsākums ir grafiti. Tā ir arī Tava darbības joma. Pastāsti: kas tas īsti ir?
Savā būtībā grafiti ir vandalisms, vismaz tā to traktē likums. Ar grafiti pārsvarā tiek saprasti dažādi burti un uzraksti, kas tiek radīti nelegāli. Cilvēkiem tas var patikt vai nepatikt, bet es uz to skatos kā uz 21. gadsimta kaligrāfiju. Es saprotu gan veco druku, gan protu izlasīt jaunos tagus un varu teikt, ka vispirms ir jābūt zināšanām, lai varētu pateikt, vai tas ir vai nav kvalitatīvi. Protams, var būt pretenzijas pret vietu izvēli, kur to darīt, bet, lai cik mēs censtos ierobežot, apturēt to nav iespējams. Var tikai mēģināt ievirzīt pareizā gultnē. Starp citu, pirms gadiem Jelgavā bija mēģinājums to darīt, kas noturējās tikai vienu dienu. Ar televīzijas klātbūtni tikai atklāta legāla grafiti siena, uz kuras jau nākamajā dienā zīmēt vairs nedrīkstēja. Sanāca tāda izrādīšanās, kas Jelgavai labi padodas, bet tā tas ilgtermiņā nestrādā.
– Loka maģistrālē mums esot grafiti siena.
Tā nav grafiti siena, bet gan legāla ielu māksla. Tiek izvēlēti mākslinieki, kuri zīmē apstiprinātus zīmējumus saskaņotos pantoņos. Taču es kā mākslinieks arī uz to skatos pozitīvi. Tā ir kā izkāpšana ārpus komforta zonas, kas kaut pa milimetru, bet cels mana darba kvalitāti un spēju domāt nestandarta apstākļos. Sēdēt pie sava datora ar saviem mīļākajiem toņiem vienmēr būs ērtāk nekā uzzīmēt kaut ko četrās krāsās noteiktā tēmā un termiņā, un arī tad varbūt tu nemaz netiksi izvēlēts. Šajā pasākumā pozitīvais ir tas, ka visiem māksliniekiem tiek izmaksāts honorārs. Tāpēc esmu arī par šādu konceptu, jo tas uzlabo kvalitāti.
– Kāds ir ielu mākslas uzdevums – provocēt, pievērst uzmanību kādai sociālai problēmai?
Neatkarīgi no tā, vai tas notiek provocējot vai mīļi aicinot, svarīgākais ir runāt par aktuālām lietām, par kurām citādi tiek klusēts. Ielu mākslā noteikti ir jābūt kādai ziņai, ko tā mēģina pateikt vai kam pievērst uzmanību. Bet arī tad, ja hipijs uzzīmēs skaistu puķi, tā būs ielu māksl, pat ja tam nav nekādas saistības ar politiku vai sistēmas zobratiem. Tomēr es vienmēr būšu par legālu vietu, kur var zīmēt, ko vēlies, jo niknums kaut kur ir jāizliek.
– Tev ir pieredze ar niknumu un to, kā māksla var palīdzēt tikt ar to galā?
Es sāku krāsot pa naktīm, kur visu savu negatīvo izgrūdu ārā. Tad sāku ķert no tā kaifu, kas vēl aizvien nav pārgājis. Joprojām ļoti vajag iziet ārā pakrāsot, bet tagad adrenalīns vairs nav tas, kas mani sauc, drīzāk tas ir pats process.
Man liekas, tagad manī vairs nav tik ļoti daudz destruktīvās enerģijas. Laika gaitā esmu sapratis: ja gribu ko mainīt, tad labākais veids ir nevis graut, bet celt kaut ko jaunu. Viens no iemesliem, kāpēc es esmu sācis to darīt legāli, jo man kādreiz tika skaidrots, ka ar zīmēšanu nekad naudu nenopelnīšu.
Jau agrā bērnībā zīmēšana bija mana mukšana no ģimenes, kurā bija daudz problēmu. Es vienmēr slēpos kaut kur savā stūrītī un zīmēju. Tajā laikā man nebija austiņu, lai varētu skaļi klausīties mūziku, bet tāpat, kad zīmēju, skaņas nedzirdēju. Es pazudu savā vizuālajā pasaulītē, un nevienu brīdi nav bijusi vēlme līst no tās ārā.
Mana dzimtā vieta ir Līvbērzes pagasts, bet no aptuveni deviņu gadu vecuma dzīvoju Jelgavā. Mācījos arī Liepājas mākslas vidusskolā, ko nepabeidzu, jo pašam bija jārūpējas par sevi. Man vienmēr ir paveicies ar skolotājām, viņas mani ir atbalstījušas un virzījušas mākslas virzienā. Jelgavas 2. ģimnāzijā tāda bija Lāsma Svikule, ar kuru mēs joprojām sazināmies par un ap mākslas jautājumiem.
– Vai iznākšana no pagrīdes un kļūšana par legālu “Spray Art” mākslinieku nenokauj radošumu un brīvo garu?
Lai tas nenotiku, ir “HolisArts” komanda, man ir burvīga kolēģe Sondra Zaļupe, kura pirms trim gadiem pieteicās par menedžeri. Pirms tam septiņus gadus biju nostrādājis par bārmeni un tad aizgāju strādāt uz šovbiznesu uzņēmumā “Stage Crew”, kas nodrošina tehnisko darbaspēku lielajos pasākumos. Pēc negadījuma kādu laiku paliku uz kruķiem, tas mani apstādināja, bet beidzot bija laiks domāt un koncentrēties uz zīmēšanu. Tad viss sāka iet uz urrā, darba apjoms pieauga vismaz trīs reizes.
Es neesmu viens, kurš zīmē, man ir ārštatnieki, kuri vairums ir spēcīgi mākslinieki. Dažreiz man pat darbam nav īsti vajadzīgs palīgs, bet es gribu parādīt, ka ar komandas darbu var panākt daudz vairāk. Latvijā nav daudz tādu mākslinieku, kuri var aizsūtīt izcenojumu tabulu un saņemt pasūtījumu.
– Kāpēc nav daudz?
Jo ir cilvēki, kuri domā, ka mākslinieki pārtiek no krāsas. Ir tādi, kuri saprot, ka ir jāmaksā, bet kāpēc tik dārgi? Ir, protams, kaut kādi projekti, par kuriem neprasām naudiņas, bet tos izvēlamies paši. Mans mazais sapnis ir katrā Latvijas bērnunamā uztaisīt vienu zīmējumu.
– Tu gribi pats zīmēt vai iesaistīt arī bērnus, kuri tur dzīvo?
Tas ir atkarīgs no viņiem pašiem. Es gan labprāt aizbrauktu vispirms ciemos parunāties, jo man arī ir visādi interesanti gājis, kādu laiku pat esmu padzīvojis uz ielas. Bet, ja tagad varu braukt ar vecu, bet labu “Volvo”, esmu paēdis, joprojām nezinu, cik veikalā maksā piens, un varu parūpēties par trim bērniem, ar mani viss ir kārtībā.
Sapratu, ka man iekšā ir enerģija, ko varu veltīt citiem; gribu darīt kaut ko pozitīvu. Šobrīd darbojos arī biedrībā “Priekam prieks”, atbalstot bērnus un jauniešus, kuri nonākuši grūtībās. Laikā gaitā ir izveidojies tā, ka mana mērķauditorija ir bērni, ar kuriem labāk saprotos, un man patīk arī vizuālais koncepts, varu zīmēt kādas smieklīgas un interesantas lietas. Ja vēl viņi paši iesaistās procesā, vadoties pēc maniem noteikumiem, tad var ļoti labas un skaistas lietas radīt.
