Tuvojoties kārtējā mācību gada sākumam, sabiedrībā ar paaugstinātu aktivitāti uzjundī diskusijas par skolu un izglītības problēmām mūsu valstī.
Tuvojoties kārtējā mācību gada sākumam, sabiedrībā ar paaugstinātu aktivitāti uzjundī diskusijas par skolu un izglītības problēmām mūsu valstī. Pēdējā laikā ar skolām aizvien biežāk tiek saistīts arī sabiedrības integrācijas process. Acīmredzamais cēlonis tam ir 2004. gada tuvošanās, kad saskaņā ar 1999. gadā pieņemtā Izglītības likuma pārejas noteikumiem vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības jāsāk tikai valsts valodā. Skeptiķi jau runā par nepieciešamību pārcelt šo termiņu. Pirms piekrist vai noliegt šo reformu, acīmredzami ir pamatīgi jāizvērtē situācija izglītības iestādēs un vide, kādā šo reformu iecerēts īstenot.
Šajā sakarā lietderīgi iepazīties ar nesen klajā nākušo Arta Pabrika, Elmāra Vēbera un Reiņa Āboltiņa pētījumu «Atsvešinātības pārvarēšana», kura autori cita starpā iztirzā skolēnu gatavību dzīvei demokrātiskā un integrētā sabiedrībā. Pētījumā izteiktie secinājumi var šķist pārsteidzoši, taču tie atklāti parāda reālo šābrīža situāciju Latvijas skolās.
«Atsvešinātības pārvarēšanas» autori iztirzājuši 1999. gada pavasarī Latvijas Universitātes Psiholoģijas un pedagoģijas fakultātes Izglītības pētniecības institūta veikto pētījumu par civilzinību apguvi un pilsonisko izglītību, aptaujājot 8. klašu skolēnus no 130 skolām un 9. klašu skolēnus no 12 krievu mācībvalodas skolām (kopumā 73 skolām ar latviešu mācību valodu un 69 skolām ar krievu mācību valodu). Pētījumā piedalījās arī 380 skolotāji, kas māca sociālo zinību priekšmetus pētījuma dalībklasei.
Nav pārāk gatavi integrācijai
Vērtējot dažādu tautību cilvēku iespējas iegūt labu izglītību Latvijā, skolēnu viedokļi dalās. 44% jauniešu piekrīt, bet 46% nepiekrīt tam, ka skolēniem, kas pieder pie atsevišķām etniskām grupām, ir mazākas iespējas iegūt labu vidējo izglītību Latvijā. Toties skolēni diezgan vienprātīgi (86%) atbalsta viedokli, ka visām etniskajām grupām jābūt vienādām iespējām gūt labu izglītību, pie tam šādu nostāju pārliecinošāk aizstāv skolēni no skolām ar krievu mācību valodu. Jaunieši arī uzskata, ka skolās ir jāmāca cienīt visu etnisko grupu pārstāvjus, tomēr arī šajā gadījumā latvieši šo viedokli aizstāv mazāk nekā skolēni no skolām ar krievu mācību valodu.
Skolēni ir samērā vienoti (82%) arī uzskatā, ka cilvēkiem no visām etniskajām grupām jābūt vienādām iespējām dabūt labu darbu Latvijā, taču tik vienots nav viedoklis jautājumā par to, vai visu etnisko grupu pārstāvji jāmudina kandidēt vēlēšanās uz politiskiem amatiem. Tam piekrīt tikai 51%. «Atsvešinātības pārvarēšanas» autori pilnīgi pamatoti secina, ka skolēni nedemonstrē augstu etniskās integrācijas gatavības pakāpi, un etniskā šķēluma līnijas reljefi iezīmējas latviešu un krievu skolēnu vērtējumos, kas pamatā pārmantoti no ģimenes un apkārtējās sabiedrības. Latvieši bieži vien neuzticas citu etnisko grupu pārstāvjiem kā politiskiem partneriem. Arī šī nostāja ir mantota no vecākiem.
Daudz traucējošu faktoru
Iepriekšminētos secinājumus tomēr var uzskatīt tikai par sekām. Bet kādi tad ir to cēloņi? Paši skolotāji, piemēram, kā vienu no pirmajām min 9. klašu skolēnu pārmērīgo noslogotību, kas neapšaubāmi pasliktina apgūto zinību kvalitāti. Tāpēc tiek ieteikts civilzinību vielu vairāk apgūt stundās un pēc iespējas mazāk uzdot mājasdarbus. Vēl viena nopietna problēma, pēc pedagogu domām, ir vērtēšanas sistēma «ieskaitīts» un «neieskaitīts». Klasē ir bērni, kas gatavojas stundām un aktīvi iesaistās diskusijās, bet ir arī daudz pasīvāki, kas stundās nestrādā, taču to beigās tāpat saņem ieskaiti. Diferencētas vērtēšanas sistēmas trūkums mazina skolēnu motivāciju gatavoties stundām un būt aktīviem tajās.
Tradicionāli tiek uzsvērtas arī materiālās un finansiālās problēmas, kas gan skolotājiem, gan skolēniem traucē pilnvērtīgi strādāt. Ne visi var atļauties iegādāties jaunākās mācību grāmatas un darba burtnīcas ģimenes slikto finansiālo apstākļu dēļ. Arī darbs ar preses izdevumiem skolās iespējams tikai tad, ja skolotājs par saviem līdzekļiem nodrošina avīžu vai žurnālu kopijas.
Jāmin arī vēl viens svarīgs kavēklis, kas traucē skolēniem apgūt civilzinības, – citu priekšmetu skolotāju darba kvalitāte. Pedagogi atzīst, ka civilzinības ir integrēts priekšmets, tāpēc tā veiksmīga apgūšana ir stipri atkarīga no skolēna zināšanām un prasmēm citos mācību priekšmetos ģeogrāfijā, vēsturē, ētikā, ekonomikā, literatūrā un citur. Kvalitatīvu civilzinību apgūšanu var nodrošināt tikai kvalitatīvs visu iepriekšminēto priekšmetu skolotāju darbs.
Situācija ir uzlabojama
Lai arī pilsoniskas sabiedrības veidošana un integrācijā ieinteresētu jauniešu apmācība ir grūts uzdevums Latvijas skolā, tomēr «Atsvešinātības pārvarēšanas» autori nekvalificē situāciju kā ļoti samilzušu, norādot uz iespējamajiem risinājumu veidiem, lai problēmas sabiedrības integrācijā vēl vairāk nesarežģītos. Galvenais skolu uzdevums nepārprotami ir civilzinību iemaņu apguves kvalitātes uzlabošana. Tāpēc nepieciešams attīstīt un nostiprināt integrēto pieeju sociālo zinību apguvē, saistot to arī ar latviešu valodas un literatūras apguvi. Pilsoniskā izglītība un audzināšana jāvirza uz to, lai jaunatnei radītu interesi par sabiedrības dzīvi un pārliecību par savām pilsoniskās līdzdalības iespējām, kā arī par spējām darboties atbildīgos sabiedriskos un politiskos amatos.
Pētījuma autori uzsver arī sadarbības nozīmīgumu starp krievu mācībvalodas, nacionālo minoritāšu un latviešu mācībvalodas skolām, kā arī starp lauku un pilsētu skolām.
Protams, nevar neminēt arī nepieciešamību uzlabot sociālo zinību skolotāju kvalitāti. Bieži vien paši pedagogi nav izkļuvuši no atsvešinātības burvju loka un viņiem pašiem ir izteikti noraidoša attieksme pret politiku un partijām, gluži tāpat kā lielai daļai iedzīvotāju. Ir jāstrādā, lai šādu tendenci novērstu, jo skolotāju tolerances līmenim un zināšanu kvalitātei var izrādīties izšķiroša loma integrētas pilsoniskas sabiedrības veidošanā.
Nav iespējams pārvērtēt arī atklātu diskusiju nepieciešamību, pieaicinot vietējos politiķus, pašvaldību darbiniekus, dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus un pedagogus, it īpaši skolās, kas atrodas ārpus Rīgas. Skolas pašlaik ir lielākais placdarms etniskās tolerances trūkuma samazināšanai, un no skolotāju darba kvalitātes lielā mērā būs atkarīgs tas, cik drīz Latvijā izveidosies patiešām integrēta sabiedrība.
