Izdzirdot vārdu «mikrodžigs», daudziem copmaņiem rodas versija par mazu asarīšu, nelielu līdacēnu vai zandartiņu ķeršanu, bet, ja piemin piecinieci līdaku, tad uz tevi paskatās tā uzmanīgi, jo ar jocīgajiem mazliet prātīgāk, vai ne?
Veramies vēsturē
Metāla standarta spinings, ar ko metām arī karotes veida šūpiņus vai paštaisītus piektā numura rotiņus, inerces spole un 0,3 milimetru standarta VDR ražota aukla. Tas jau bija «kruti».
Tātad standarta aprīkojums, kam galā šad tad mēģinājām uzlikt kaut ko smalkāku, piemēram, nelielu rotiņu, kas tagadējiem izmēriem atbilstu otrajam numuram. Neko tālu nelido? Nav problēmu! No izdauzītas svina plāksnes nogriezām vai noplēsām strēmeles gabalu un aptuveni 30 centimetru virs tā šo svina plāksnīti aptinām ap auklu. Nu varēja aizmest mānekli krietni tālāk un cerēt uz labāku lomu.
Tā tas patiešām bija, un kur vēl palika parastā Ņevas inerces spole?! Kā vien tā netika uzlabota, lai panāktu, ka, tiklīdz ods palido pārāk tuvu garām, tā spolīte ar kukaiņa spārnu vēzienu radītu vēju pati viegli sāktu griezties. Pārspīlēju? Bet, protams, jo neba jau tik traki bija, taču tuvu tam gan. Tie vecie copes buki, kam tagad ir pāri pusgadsimtam, šitās izdarības atceras ļoti labi. Un vai tad neķērās?
Uz jaunā viļņa
Nē, nē, es tagad nerunāšu par jauno izpildītāju konkursu Jūrmalā, bet mēģināšu kādu ievest jaunajās zinībās par mikrodžiga noslēpumiem un varējumiem, kas pieejami tagad, tūlīt un uz vietas.
Kas tad ir mikrodžigs? Jau pats vārdiņš «mikro» nozīmē kaut ko mazu, smalku, vieglu…
Neiedziļināšos ļoti daudzos paveidos, jo to patiešām ir daudz. Standarta mikrodžiga kāta testi būs 0 – 10 vai 3 – 10 gramu. Par kāta garumiem ir atsevišķas versijas, bet, ja jāizvēlas kaut kas pirmais un pagaidām vienīgais, tad pilnībā pietiek ar 240 centimetriem. Kad mikrodžigošanas slimība būs pārņēmusi pilnībā, un tā tas, visticamāk, arī notiks, tad jau varēs sākt sevi «apaudzēt» ar citām versijām.
Kā nākamais ļoti svarīgais faktors noteikti jāmin aukla. Ja grib perfekti sajust un izjust katru mazāko pieskārienu pie mānekļa, tad noteikti lietojam pīto auklu. Diametrs? Līdz 0,06 milimetriem. Krāsai nav nozīmes, un tas ir pierādījies jau sen. Zivij nav tik labas redzes maņas, cik izteikti spilgtas tai tās ir attiecībā uz dažādām ūdens vibrācijām. Metāla pavadiņas, protams, nelietojam, bet fluorkarbonu es ieteiktu gan, jo tā ir praktiski neredzama aukla ar cietu struktūru, kas ļauj mānekli vilkt pāri dažādiem zemūdens šķēršļiem, kuriem tā vien ir vēlēšanās auklu sapluinīt un pašā nevajadzīgākajā brīdī apraut. Tad, protams, nāk ārā visas iespējamās vārdu vārsmas, viss, kas sasēdies uz sirds, un nu ir īstā vieta tautu draudzībai. Taču fakts paliek fakts.
Kas attiecas uz spolēm, protams, 1000. kalibrs jau būs stipri par lielu. Var izmantot šā diametra «match» spoli, bet labāk paņemt parasto 500. spolīti un tad, pamatojoties uz iegādātās pītās auklas diametru, to uztīt tādā daudzumā, lai aukla praktiski pati mestos no kasetes nost, bet teorētiski stāvētu mierā. Pītai auklai vajadzētu atrasties 1–1,5 milimetru attālumā no kasetes malas. Tas būtu optimāli, lai aukla pati netītos nost, bet tai pašā laikā brīvi lidotu pretim sava saimnieka izvēlētam mērķim.
Līdakas, asari, zandarti, sapali, sami, brekši, ruduļi, meženes…
«… un ko jums vēl, kukaiņi, vajag?» teica alu Fredis.
Nu, aptuveni tā, jo pamatdoma spiningošanai ar mikrodžigu, manuprāt, ir pateikta. Atliek vien nianses, bet, oh, cik tās ir svarīgas!
Pavisam nesen, džigojot pa Daugavu pie Saulkalnes karjera uz septiņu centimetru garu ēdamgumijas tārpu (brūnā krāsā), izcēlu ap diviem kilogramiem smagu breksi. No sākuma domāju, ka esmu «puiku» aizķēris aiz «pufaikas», bet izrādās, ka tam iegaršojusies ēdamgumija un āķis ir tieši mutē.
Pirms vairākiem gadiem, džigojot Vitkopos, jo tur ir daudz nelielu asaru (kamēr iemestas gruntenes uz karpām, var jau pastrādāt arī uz ko citu), līdz ar to iespējas izmēģināt dažādus mānekļus un vilkšanas versijas, uz bordo krāsas ēdamgumijas uzsķērās 2,2 kilogramus smaga karpa, arī ar āķi mutē.
Pagājušajā gadā speciāli gāju uz sapaliem un pa straumi uz leju cilāju 1,5 gramu džiggalviņu ar tumši brūnu, piecus centimetrus garu tārpiņu (ēdamgumiju), kad pēkšņi sajutu pamatīgu triecienu un, uzmanīgi velkot pret straumi, sev pie kājām piedabūju ap 800 gramiem smagu ruduli. Lūpa šim neizturēja, un tas paspruka no āķa. Tā ir ar mikrodžigu, kura nelielās ēsmas iekāro pat it kā ne īpaši plēsīgas zivis.
Tēzes no smalkumiem
Ir vairāku veidu džiggalvas vai, precīzāk sakot, versijas, kā montēt sistēmu ap mānekli. Standarts ir stacionārā džiggalva, kas nekustami sakausēta kopā ar āķi. Pie šīs galvas liekam gumijas ar ļoti kustīgu asti. Šāda sistēma derēs copes vietām ar tīru gultni. Tiklīdz būs kaut vai zāle, tā āķis neglābjami ķersies.
Kā otrs variants minama «čeburaškas» sitēma. Tas ir tā, ka abi gali ir kustīgi. Šajā gadījumā var pieāķēt arī mazāk kustīgu vai elastīgu gumiju, tā vienalga strādās. Liela uzmanība jāpievērš jebkura savienojuma vietai. Galvenais, lai tā būtu brīva un netraucētu mānekļa darbībai.
Trešā versija ir savienojums starp ofseta āķi un «čeburaškas» svina galvu. Ļoti kustīga sistēma, un, ja pēdējā vēl ir izjaucama, tad ir tieši tā, kā pārsvarā copē visi, kam interesē mikrodžigs.
Ja ūdenskrātuvē vidējais dziļums nepārsniedz metru, un tādu mums Latvijā pietiek, tad džiggalvas smagumam nevajadzētu pārsniegt 1,5 gramus. Ja dodamies uz lielākiem dziļumiem, piemēram, Daugavā, tad, ejot pa zemūdens kantīm, lietojam piecu līdz astoņu gramu džiggalvas. Ja dziļums sasniedz 12 – 15 metru, tad astoņu gramu galvas, un ar to arī pietiek. Pietiek tāpēc, ka smagākus mānekļus varēsiet tikai pavalkāt pa grunti, un noteikti kaut kad jau kaut kas arī pieķersies. Savukārt vieglie ir «spēlējami» un uz spininga kāta precīzi izjūtami. Līdz ar to arī copes būs krietni vairāk. Runa nav tikai par zivs pieskārieniem, bet arī par dažādiem zemūdens šķēršļiem, ko ar vieglāku mānekli var ļoti labi sajust.
Lai jums veicas un ne asakas! ◆
