Skaisti un neaizmirstamu pārdzīvojumu bagāti bija svētki Vircavā 21. februārī – senioru deju kolektīva «Vakarvējš» četru gadu jubileja. Šarmantās tautas nama vadītājas Sarmītes Sustrupas organizētā pēcpusdiena ritēja ar prieku par daudzo viesu līdzdalību. Ar skaistu deju vai dziesmu katra kopa sveica kādu no mājinieku dejotājām. Arī mēs, Jelgavas Latviešu biedrības kolektīva «Rudens roze» dalībnieces, jutāmies pacilātas līdzi «Vakarvējam» un domājām, ka daudz varam mācīties, kā veidot šādus sarīkojumus, katru atšķirīgu no iepriekšējā. Daudz bija apsveicēju: gan Vircavas pagasta vadība, gan viesi. Dziļākas pārdomas izraisīja kādas vadošas kultūras darbinieces apsveikuma runa. Pēc dažām frāzēm par dejotāju izskatu un ietērpu viņa sacīja, ka nevajadzētu gan ievērot Eiropas tradīcijas un aizrauties ar balles dejām, bet labāk pievērsties folklorai. Neesot pareizi un glīti, ka dāmas dejo cita ar citu. Pārfrāzējot kādas mīļas apsveicējas vārdus – ja gribu, tad varu –, augstā biedrene apgalvoja, ka tādā gadījumā iespējams atrast vīrieša stipro plecu un tad mūsu skaistums ziedēšot vēl krāšņāk. Mūsuprāt, šī varēšana gan ir individuāla, un to nevar saistīt ar partneriem. Vai tiešām viņa neredz un neizprot situāciju, kāda ir ar senioru vecuma vīriešiem? Cik daudzi mūsu dzīvesbiedri un potenciālie dejotāji jau atdusas smilšu kalniņā. Šajā brīdī zaudējuma sajūta iesmeldzas atkal. Un pārējiem vīriešiem šajā vecumā ir pavisam citas intereses un uzskati.Vientulība. Cik rūgta tā dažreiz spēj būt! Gribas būt savu domubiedru vidū, izteikt sevi dejas kustībās, ja vēl veselība to atļauj. Vai aizliegt sev šo prieku, ja līdzās nav drauga vīrieša? Vai sēdēt kaktiņā un skumji vadīt savus pēdējos gadus? Bet varbūt darīt citādi? Pretēji šīs viešņas gribai un ieteikumiem? Aicinu izteikt savas domas visiem, kas piedalās senioru deju kustībā.Prātā nāk rakstnieces Andas Līces vērā ņemamās domas no eseju krājuma «Mūsu mirdzēšanas laiks» – «Novecot, bet nekļūt vecai, lūk, dzīves lielā māksla…» Kādas brīnumainas pārvērtības pat ļoti cienījamā vecumā var notikt ar sievietēm, kuras, piemēram, dejo līnijdejas! It kā gadi, dzīves nastas un kaites būtu noliktas malā kopā ar darba drēbēm. Krāšņo tērpu krokas un volāni apslēpj, ko dzīve izdarījusi ar augumu. Cimdotās rokas atkal ir vijīgas, it kā nekad nebūtu nesušas ūdens spaiņus, slaukušas govis, ravējušas dārzus un dakšojušas sienu. Zem košajām cepurēm šķelmīgi zib acis. Kā toreiz… Katrai ir savs «toreiz». Sievietes dejo, un gar acīm kā filmā slīd dzīves ainas. Ir satraucoši vērot filmu, kuras varone esi pati. Katrai bijis puisis, ar kuru dejots vai vismaz ilgots dejot. Kur viņi ir tagad? Dažai kritis karā, dažai – mierā. Kādai aizdejojies ar citu meiteni. Kāda pati aizdejojusi ar citu puisi un vēlāk to rūgti nožēlojusi. Daudzus puišus, kuri nosirmoja viņu acu priekšā, aizdancinājusi tā sieva ar izkapti. Ko lai dara, jādejo vien sievietei ar sievieti. Tāpat kā toreiz, kad puišus iesauca karā.Skan valsis. Nu jau vairs negriezīsies tā kā jaunībā. Taču ir tik brīnišķīgi ļauties mūzikas šūpām un priekam, ka es spēju pagarināt ziedēšanu. Lai netic savām acīm tie, kas mani bija jau norakstījuši, lai brīnās bērni un mazbērni! Lai no mūžības uzsmaida mīļie! Es tevi, dzīve, izbaudīšu līdz pašai serdei, paliks vien kātiņš pāri! Jo es šajā ballē esmu pirmā un… pēdējā.
