Pret alkoholismu ES direktīvas un normatīvi ir daudz pielaidīgāki nekā pret smēķēšanu, narkomāniju, vides piesārņojumu vai pārtikas drošību.
Pret alkoholismu ES direktīvas un normatīvi ir daudz pielaidīgāki nekā pret smēķēšanu, narkomāniju, vides piesārņojumu vai pārtikas drošību. Pagaidām nav pasludināts arī ES locekļa morāles kodekss, un vienīgie ierobežojumi skar alkohola reklāmu bērniem un jauniešiem.
Pats par savu naudu dzēru
Kā zināms, 1999. gada rudenī Valmieras deputāti visai negaidīti pieņēma lēmumu par alkohola tirdzniecības aizliegumu nakts stundās, kas stājās spēkā ar 2000. gada 1. februāri. Latvijā valmierieši bija pirmie, kas ķērās pie smagās problēmas risinājuma.
22. oktobrī narkologs Jānis Caunītis kārtējoreiz atgādināja valdībai par jūlijā pieņemt solīto valsts politiku alkohola jomā… Tātad izdevīgāk ir nepieņemt. Valmierieši rīkojās paši. Protams, daudzus tāda ziņa izbrīnīja jau tāpēc vien, ka šī Vidzemes pilsēta nebūt nebija tā «dzeršanas postā slīgstošākā» mūsu valstī. Arī bezdarbs tajā nebija tik sāpīgs jautājums kā, piemēram, Latgalē, kur abas šīs problēmas dažkārt tika pat saistītas. Pieņemts uzskatīt, ka dzeram divos gadījumos: liela prieka vai absolūtas bezcerības situācijā.
Atkārtotu uzmanību Valmiera sev pievērsa, kad aptuveni pirms gada jaunieceltais pašvaldību ministrs Jānis Krūmiņš kā savu pirmo pienākumu uzskatīja tieši šā lēmuma apstrīdēšanu. Valmierieši spiedienu izturēja, un mērs gandarīts atceras šo laiku, kad pilsētas iedzīvotāji ne lūgti, ne saukti paši organizēja atbalsta centru pieņemtajam lēmumam. Un, kaut arī formāli, Valmieras deputātu balsojums nonāca pretrunā ar Ministru kabineta pieņemtajiem tirdzniecības noteikumiem, valmierieši joprojām uzskata, ka viņi šos noteikumus vienīgi papildinājuši atbilstoši sava reģiona vajadzībām un interesēm.
Un nav taču nekur strikti paģērēts, ka alkoholam, kas nav pirmās nepieciešamības prece, būtu jābūt pieejamam cauru diennakti. Nez kāpēc tomēr neviens nav sašutis par maizes, piena, cukura vai sāls trūkumu melnā nakts stundā uz katra stūra?
Eiropas valstīs alkoholu naktīs netirgo
Māris Kučinskis, Valmieras mērs: Protams, katrs var sev izvēlēties izdevīgāko salīdzinājumu. Dažs iebildīs, ka Krievijā dzer daudz trakāk un stipros dzērienus pat naktī vai katrā kioskā var nopirkt. Uz šā fona Valmiera tiešām varētu likties paradīze. Taču mēs izvēlējāmies citu atskaites punktu – Eiropas valstis. Nebraucu jau tur speciāli pētīt alkohola tirdzniecības politiku, tomēr ikreiz interesējos arī par problēmām, kas bija sāpīgas mums. Un biju spiests konstatēt, ka lielākajā Eiropas valstu daļā naktīs veikalos netirgo alkoholu. Un salīdzinošo klusumu šo pilsētu naksnīgajās ielās varam, protams, skaidrot ar citādu audzināšanu, ētikas un morāles normām, taču kur gan rakstīts, ka tās pamazām nav atjaunojamas arī Latvijā, lai nebūtu kauns ieiet Eiropā. Sākām domāt, vai tad mēs esam citādi.
Galvenā rūpe bija jaunieši, jo apzinājāmies, ka vecāku cilvēku iesīkstējušos dzeršanas paradumus mainīt ir maz cerību. Diemžēl nereti tieši pēc jauniešiem domātiem pasākumiem Valmierā notika traģiski gadījumi: viņiem alkohola reibumā gan kārtojot savstarpējās attiecības, gan sēžoties pie stūres. Cerējām tieši viņus orientēt citādai izklaidei. Jo vairāk tāpēc, ka Vidzemes Augstskolas atvēršana jūtami atjaunināja mūsu pilsētu, dodot arī tai daudz pozitīvāku gaisotni. Mums atlika tikai šo iespēju izmantot. 1999. gadā Valmierā atvērām arī jaunatnes centru «Vinda», kurā centāmies koncentrēt līdz tam izmētātos interešu pulciņus. Turklāt tajos «iepludinājām» arī nelabvēlīgos pusaudžus, lai, integrējoties «normālā» vidē, viņiem pavērtos mazliet cits skats uz dzīvi.
Alkohols – īpašā prece
Taču šis nu reiz ir tas gadījums, kad neder aizbildināšanās ar Eiropas standartiem un ar brīvā tirgus likumiem. Pasaulē, kur brīvais tirgus eksistē daudz senāk nekā Latvijā, alkohols jau sen ierindots «special commodity» (īpašas preces) kategorijā. Uz tā realizāciju tomēr attiecas īpaši noteikumi (dažādās valstīs tie gan ir atšķirīgi). Turklāt šie ierobežojumi var būt visatšķirīgākie – gan vietas un laika ziņā, gan no tērpu (darba un formas apģērba nēsātājiem dzert neklātos), gan no pasākuma specifikas (masu pasākumi, sporta sacensības). Un patīk tas protestētājiem vai ne, bet statistika liecina, ka valstīs, kurās valstij ir noteikta politika alkohola tirdzniecībā, stipro dzērienu patēriņš samazinās par 30 procentiem.
M.Kučinskis: Patiesībā uz tūlītējiem panākumiem nemaz necerējām. Turklāt pirms lēmuma pieņemšanas par šo jautājumu Valmierā diskutējām publiski, kā tas mums pieņemts nozīmīgu lēmumu gadījumā. Un, ja «par» nobalsoja visi deputāti, starp kuriem bija arī veikalnieki, tad šaubu par sabiedriskās domas atbalstu nebija.
Oktobra sākumā apkopojām rezultātus, un jāteic, jau tagad izmaiņas ir pozitīvas. 2001. gada deviņos mēnešos alkohola reibumā Valmierā izdarīti 62 noziegumi (pērn šajā laikaposmā reģistrēti 79, bet 1999. gadā – 88). Alkohola reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaits šā gada deviņos mēnešos bija 42 (pērn – 50, bet aizpērn – 58).
Par nesertificētu alkohola tirdzniecību šogad līdz oktobrim noformēti 34 protokoli, pērn – 36.
Vai policijai būtu kļuvis vieglāk, vai tieši otrādi – grūtāk?
Abējādi. Smago negadījumu skaits samazinājies, bet intensīvāks kļuvis profilakses darbs, pārbaudot, kā Domes lēmums tiek realizēts dzīvē. Kaut vai alkohola tirgošana nepilngadīgajiem. Lai pieķertu pārdevējus, esam veikalos iesūtījuši arī padsmitgadniekus, kas, iespējams, izskatās vecāki, bet…
Ar apbrīnu esmu lasījusi ārzemju ziņas gan par ASV prezidenta, gan par Anglijas premjerministra atvasēm, kas tiek pieķertas vecumam neatbilstošās izklaidēs. Taču prasīt ikdienā līdzi nēsāt pasi diezin vai būtu prātīgi. Iespējams, ka nākotnē Latvijā ieviest plānotās identifikācijas kartes tiešām būs ierasti nēsāt kabatā vai makā līdzīgi kredītkartēm un telekartēm.
Biežāk gan neviens pat nedomā pārbaudīt pircēja vecumu. Taču Valmierai raksturīga teicama Domes un policijas sadarbība, viņu pārstāvis ik nedēļu piedalās Domes sēdē, tā ka savstarpēja saikne ir nepārtraukta.
Taču jūsu oponenti tīri vai līksmi bazūnēja par «točkām», kuru, tāpat kā citur Latvijā, Valmierā netrūkst, un par veikalu «Vērdiņš», kur nakts stundas nemaz «tik sauss» vis nebija. (Nupat gan šī problēma radusi risinājumu.)
Mēs to zinājām un zinām, taču «točku» klientūra mūs interesē mazāk. It sevišķi pēc Pērnavas notikumiem noteikti vēl mazāk būs cilvēku, kas riskēs ar savu dzīvību sīvā malka dēļ. Turklāt mūsu piemēram joprojām pat netaisās sekot tuvējo pagastu deputāti, mēs arī uz to neceram, jo vairāk tāpēc, ka daži pagastu vadītāji paši ir saistīti ar tirdzniecību. Tā ka nešaubos – ļoti izslāpušajiem naktīs nemaz nav tālu jābrauc.
Taču esmu pārliecināts, ka būs arī tādi valmierieši, kas tomēr nekur nebrauks, jo sevišķi tad, ja promiļu daudzums jau varētu pārsniegt pieļaujamo. Iznāca arī konstatēt, ka dažās kafejnīcās mūsu likumu pamanījās apiet ar līkumu, naktīs tirgojot alkoholu līdznešanai pat bez uzcenojuma. Un būtu jau arī naivi cerēt, ka ar vienu lēmumu dzīve mainīsies. Par sauso likumu mēs pat nedomājam. Arī «īsto» alkoholu neierobežoti var dzert kafejnīcās, divos nakts bāros, taču to mēs tomēr uzskatām par «kulturālo dzeršanu». Nedēļas nogalēs atskurbtuves pakalpojumus tāpat izmanto kādi 15 cilvēki (visi gan nav vietējie). Taču jau tagad ne tikai policija, bet arī paši valmierieši atzīst, ka nakts dzīve pilsētā (sevišķi darbdienās) jūtami pierimusi.
Un prieks, ka mūsu paraugam radušies sekotāji citviet Latvijā, piemēram, Jelgavā, arī Liepājā un Rīgā diskutē par līdzīgu kārtību. Par galvaspilsētu gan esmu visai skeptisks, jo tik lielā pilsētā nodrošināt likumu ievērošanu ir daudz grūtāk nekā Valmierā ar 30 tūkstošiem iedzīvotāju…
Dažu Eiropas valstu pieredze
Bet, kamēr citviet Latvijā vēl gudro – sekot valmieriešu paraugam vai ne –, ielūkosimies dažu Eiropas valstu pieredzē.
Vācijas iedzīvotāji jau izsenis bijuši slaveni alus dzērāji, tāpēc stiprā alkohola lietošanas tradīcijas tur nerada tik skarbas problēmas kā citviet. Nakts tirdzniecība veikalos šajā valstī tomēr nav iespējama tāpēc vien, ka Vācijā nav Latvijai raksturīgo diennakts veikalu. Alkoholu naktīs iespējams iegādāties benzīntankos. Alu un vīnu drīkst pirkt no 16, bet spirtotos dzērienus – no 18 gadu vecuma.
Francijā cieņā allaž bijuši labi vīni un izcils konjaks. Varbūt tāpēc tur nav pieņemti strikti ierobežojumi par alkohola tirdzniecības vietām un nedēļas dienām. Toties laika ierobežojumus drīkst noteikt katra vietējā vara. Atšķirībā no Vācijas pat benzīntankos alkoholu nedrīkst pārdot no 22 līdz 6 rītā. Kā saprotat, arī šajā valstī nav diennakts veikalu. Alkoholu gan pārdod jau no 16 gadu vecuma.
Norvēģija lepojas ar vienu no stingrākajām alkoholisko dzērienu lietošanas uzraudzības sistēmām Eiropā. Valsts monopols alkohola tirdzniecībā tur pastāv jau kopš 1922. gada, un privāto tirgotāju ekonomiskās intereses šajā sfērā ir ierobežotas līdz maksimāli pieļaujamam līmenim. Katra pašvaldība ir tiesīga noteikt arī ierobežojumus alkohola tirdzniecībai un lietošanai. Dzeršanas ierobežošanai kalpo arī augstais akcīzes nodoklis alkoholam. Par alkoholiskajiem dzērieniem šajā valstī tiek uzskatīti arī vīni un alus, ja alkohola saturs tajos pārsniedz 2,5%.
Pie stūres sēdošajiem alkohols nedrīkst pārsniegt 0,05%, pārkāpējiem nereti tiek piespriests pat cietumsods. Pastāvot šādai bardzībai, ceļu satiksmes negadījumu statistika ir iepriecinoša: 1977. gadā alkohola vai narkotiku reibumā tika reģistrēti 8,6% no visiem izraisītajiem negadījumiem, bet 1995. gadā – tikai 3,4%.
Spirtotos dzērienus Norvēģijā drīkst iegādāties no 20, bet «vieglos» dzērienus – no 18 gadu vecuma. Stipros dzērienus šajā zemē pārdod no pulksten 9 līdz 17, sestdienās – tikai līdz 13, bet svētdienās alkoholu netirgo vispār. Pārējos nespecializētajos veikalos alu un vieglos vīnus drīkst pārdot to darba laikā, izņemot svētdienas.
Īpaši noteikumi attiecināti uz kafejnīcām, viesnīcām, kuģiem un lidmašīnām, kur alkoholu drīkst sākt dzert tikai no pulksten13, bet pat tur svētdienās šī izprieca tiek liegta.
Sadarbībā ar Eiropas Komisiju Latvijā
