Vienā no vecākajiem Eiropas brīvdabas muzejiem – Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas dibināts 1924. gadā,– simt hektāru platībā izvietotas Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem raksturīgās zemnieku sētas un amatnieku mītnes.
Vienā no vecākajiem Eiropas brīvdabas muzejiem – Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas dibināts 1924. gadā,– simt hektāru platībā izvietotas Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem raksturīgās zemnieku sētas un amatnieku mītnes.
Kopš 1932. gada, kad muzeju atvēra publiskai apskatei, apmeklētāji allaž tur nākuši baudīt apstādinātos vēstures mirkļus. Muzejs viņus sagaidījis ar šķietamu nemainību, kas pamazām papildinās ar etnogrāfiskajās ekspedīcijās atrastajām lietām. Muzeja mieru saudzējis pat Otrais pasaules karš, nesagādādams nopietnus zaudējumus. Taču mūsdienas muzejam nākušas ar smagām nelaimēm – ugunsgrēkiem Zemgales sētā 1999. gadā un 2000. gadā – Kurzemes sētā, to pilnīgi izpostot.
Brīvdabas muzeja Izglītojošās un informācijas nodaļas speciāliste Baiba Sabule labprāt rāda Zemgales sētas ekspozīciju un aizved uz atjaunojamo Kurzemes sētu. Tās atjaunošana aizkavējusi muzeja ieceres būvēt jaunas ēkas. Tās vēl tiek glabātas nojumēs. Piemēram, Rendas pagastnams un skola nākotnē gaidīs bērnus, kas varēs iejusties vidē, kurā zināšanas guvuši visai tāli senči. «Smagās ugunsnelaimes mūs atmet visu laiku atpakaļ. Tagad esam spiesti atjaunot to, kas ir ar ļaunu roku iznīcināts,» saka muzeja speciāliste.
1999. gadā nodega Zemgales rinka, atvesta no Jelgavas apriņķa Sīpeles pagasta Poķiem. Rinka ir laidars zem jumta. Tajā apvienota govju kūts, zirgu stallis, lopbarības glabātuve, klēts, arī citas saimniecībai nepieciešamas telpas. Nodegusī 18. gadsimta rinka bija pakavveida laidars, kur trim kalpu ģimenēm bija pa kūtiņai, klētiņai un lopbarības glabātuvei. «Ēku, protams, var arī atjaunot, jo ir iespējams baļķus attīrīt. Bieži ir tā, ka no senām ēkām palikuši tikai daži baļķi, bet to tomēr uzskata par senu, rekonstruētu ēku. Par pakavveida rinkas atjaunošanu ir divi viedokļi: vieni iesaka saglabāt iekonservētas ēkas pamatus un apdegušās sienas, lai apmeklētājiem rādītu, ko muzejam var nodarīt uguns, taču vairāk prātu sliecas uz atjaunošanu,» stāsta B.Sabule. Pēc šā ugunsgrēka vairs nepatīk nākt uz Zemgales sētu, viņa piebilst un atgādina, ka astoņdesmito gadu vidū arī Vidzemes sētā rija nodega.
Zemgales sētā atrodas 18. gadsimta rija, kurai blakus skatāma 19. gadsimta tvaika lokomobile. Klētī iekārtota baušķenieka Mārtiņa Zaura darbu izstāde. Kokā atveidoti latviešu zemnieki, muižas pārvaldnieks, vācu baronu ģimene un citi ļaudis.
Dzīvojamajā mājā – arī no Sīpeles pagasta – atrodas Kurzemei un Zemgalei raksturīgais manteļskurstenis. Tur ir divas pavarda vietas – viena saimnieku, otra kalpu ģimenei.
Istabā novietots skapis, uz kura gada skaitlis – 1771. – rāda, ka tas ir vecākais datētais skapis muzejā. Varbūt ir arī vecāki, taču senākas gada skaitļa norādes nav. Zemgalei raksturīgi, ka saimnieku kambaris tiek pārdalīts ar krāsni, izveidojot guļamistabu un ēdamistabu. Tur ir dēļu grīdas, gulta, naudas lāde, šūpulis, pulksteņskapis – pilsētas parauga ar vēsturisko stilu iezīmēm, 18. gadsimta stūra bufete, kur likti labākie trauki, ēdamgalds ar virpotām kājām, pie kura svētdienas rītos sapulcējās visa saime uz pātariem. Uz gultām – Zemgalei raksturīgās rūtotās, zvaigžņu, rozīšu segas zaļā krāsā. Saimes istabā kalpu puišiem – divstāvu gulta. Savā vietā arī precētā kalpu pāra gulta, starp citu, izvelkama, dienā to sabīdīja, lai aizņem mazāk vietas. Blakus – paminu šūpulis.
Dārza klētiņa celta 1775. gadā, tajā ir divas telpas. Priekšklētī – lādē drēbes, dibentelpā – apcirkņi. Ražīgos gados labību bēra arī uz bēniņiem.
Priekšstats par bagāto Zemgali nav tikai mīts, auglīgās zemes vienmēr ļāva tur sekmīgi saimniekot, jau kopš dzimtbūšanas laikiem saimniecības bija bagātākas nekā citur Latvijā. Vienā bija, piemēram, seši zirgi, 15 govis, daudz cūku, kalpiem arī piederēja lopi. Turība atspoguļojās mājas iekārtojumā, mēbeļu izvēlē. Arī Zemgales tautas tērpā agri parādās svešas ietekmes: lakati, kas aizvieto villaini, tilla aubes, zīda lakati ar rozēm.
Tas, ko skatām tagad muzeja Zemgales sētā, nekur, domā Baiba Sabule, dabā vairs nav atrodams. Saimniekiem bija iespējams uzcelt jaunas mājas ar verandām, kārniņu jumtiem. Problēma atrast astoņpadsmitā gadsimta celtni bija jau trīsdesmitajos gados, kad veidoja Zemgales sētu.
Pēc ugunsnelaimes 2000. gadā Kurzemes sētā vairs nebija dzīvojamās ēkas un laidara. Dižo rinku Latvijā atrast pagaidām nav izdevies. Ir saglabājušies plāni, pēc kuriem tā tiks būvēta uz jauniem pamatiem. Vieta pretī mājai bērzu birzītē jau ir noskatīta. Tas būs pakavveida laidars, kas jau ir iemērīts. Vecā būve atradās 10 metru no dzīvojamās ēkas, tāpēc ugunī liktenis tām bija viens.
Kurzemes sētā palicis tikai manteļskurstenis un 18. gadsimta Dižlīču klētiņa, kuru, šķiet, sargājuši senie buramvārdi un ar melna gaiļa asinīm Mārtiņos uz durvīm vilktās zīmes. «Kā lai citādi izskaidro to, ka tik tuvu esošu ēku uguns vispār neskāra?» puspajokam, pusnopietni spriež mūsu gide.
Kurzemes sētas dzīvojamo māju, kas atvesta no Rucavas pagasta Vecķervēm, atjauno firma «Balga» no Vecpiebalgas, «Dziedrs» (kas nozīmē – baļķis) atjaunos laidaru. Darbus vada Kārlis Apinis, kas savulaik bijis muzeja restaurācijas nodaļas vadītājs. Dzīvojamās mājas atjaunošanai līdz jumtam nepieciešami 15000 lati (Kultūrkapitāla fonds piešķīris 2000 latu), jumts maksās ap 20 – 30 tūkstošiem, laidars – 70 tūkstošus latu.
Niedres jumtam gādātas Liepājas pusē Papes ezerā. Pašreiz meistari beiguši likt latas virs spārēm, tad nāks salmu klājums, vēl pa virsu – lata, un tad – niedru kūlītis. Sanāk apmēram 30 centimetru biezs klājums. Jumiķis Jānis Ungurs, kas klāj niedru jumtus arī privātpersonu namiem, teic, ka tas esot ļoti dārgs prieks: lētākā niedru jumta kvadrātmetrs maksājot 40 latu.
Vecais manteļskurstenis, kas ugunsgrēkā saglabājās, pārvietots uz jaunuzceltās mājas iekšieni.
Visas Kurzemes sētas atjaunošanai nepieciešams ap 200000 latu. Par pagājušajā gadā savāktajiem piecpadsmit tūkstošiem bija iespējams Vecķervjus nojaukt. Laidaru sāks būvēt uz parāda – firmai «Dziedrs» tā esot goda lieta. Visu nosegt muzeja spēkiem nav iespējams, ziedotāju iespējas, šķiet, nav nekādas lielās: pērn pirmajā ziedojumu koncertā tika savākti 7000 latu, šogad – 2000.
