Strīdi un nesaprašanās ģimenē bieži vien rodas tādēļ, ka aplami izprasta pienākumu sadale. To cēlonis var būt arī, ja vecāki viens otru vaino.
Strīdi un nesaprašanās ģimenē bieži vien rodas tādēļ, ka aplami izprasta pienākumu sadale. To cēlonis var būt arī, ja vecāki viens otru vaino. “Es tik agri ar tevi apprecējos, pret vecāku gribu. Viņi neatbalstīja manu izvēli, tāpēc visu mantojumu norakstīja brālim,” saka sieva vīram. Patiesībā viņa pati izdarīja izvēli, un tajā nav vainojams ne vīrs, ne vecāki. Vai arī, piemēram, bērniem pārmet to, kas uz viņiem nemaz neattiecas. Noteikti esat dzirdējuši nejauši izteiktu frāzi: “Kad tu piedzimi, man nācās pamest studijas. Tā arī paliku bez izglītības, jo nebija, kas palīdz par tevi rūpēties!” Šajā gadījumā bērnu netieši vaino par vecāku rīcību pagātnē. Patiesībā viņi neapzinās, ka tikai paši atbildīgi par savu rīcību un tās sekām. Ja ģimenē valda vainīgā meklēšanas noskaņa, skaļus un demonstratīvus strīdus nedzirdēsiet. Ja tā notiek bieži, bērni spiesti pielāgoties situācijai un pieņemt uzvedības modeli – iemācās darīt tā, lai pēc iespējas mazāk viņus vainotu. Pat iemanās noteikt vecāku noskaņojumu un netuvojas tiem, kad māte vai tēvs nav labā omā. Pavisam aplami ir, ja bērni daļēji uzņemas vecāku funkcijas un atbildību – rūpējas par viņu labsajūtu.
Atrodot vainīgo, mēs it kā noveļam atbildību no sevis. Tā situāciju neatrisinām, vien pasliktinām gan notikušo, gan attiecības.
