Gribu izteikt savas domas par 11. oktobrī «Laukos un sētās» publicētajām lauksaimniecības tēmām.
Gribu izteikt savas domas par 11. oktobrī «Laukos un sētās» publicētajām lauksaimniecības tēmām.
Es uzskatu, ka tikai paši esam vainīgi, jo ievēlējām tādu valdību, kurai lauksaimnieku intereses nerūp. Uz zemeslodes katrā ģeogrāfiskajā rajonā ir atšķirīgs klimats. Tas nozīmē: ja lauksaimniecībai piemērotās klimata joslās saražota produkcija nekontrolēti tiek ievesta lauksaimniecībai mazāk piemērotos reģionos, tad tajos lauksaimniecībai ir jāizput.
Vispirms mūsu zemniecība tiek novesta līdz tam, ka vairs nespēj pastāvēt, un tad saimnieki sāk pārdot zemi. To uzpērk ārzemnieki, kam pieejami lētāki kredīti, un pēc tam vēl lielās, ka dod iedzīvotājiem darbu. Ja šie ārzemnieki uzceltu jaunu vai nopirktu vecu, paputējušu rūpnīcu un tajā no ievestiem materiāliem, kādu nav mūsu zemē, sāktu ražot produkciju, lūk, tā būtu laba lieta. To varētu uzskatīt par darba došanu.
Ļoti interesants ir Madaras Šmēdiņas stāstījums par darba gaitām svešu valstu zemnieku saimniecībās. Tas liek apšaubīt apgalvojumu, ka attīstītās kapitālistiskās valstīs pietiek, ja lauksaimniecībā ir nodarbināti tikai no trīs līdz četriem procentiem darbspējīgo iedzīvotāju. Varbūt vietējie arī maz lauksaimniecībā strādā. Viņu darbu aizstāj lētais sezonas strādnieku darbs. No Madaras stāstītā var secināt, ka arī attīstītajās valstīs lauksaimniecībā ir liels roku darba patēriņš. Vispār jau es uzskatu, ka tā ir kauna lieta, ja mūsu jauniešiem jābrauc uz ārzemēm pelnīt naudu. Cita lieta, ja tā būtu lauksaimniecības prakse.
25 gadi jaunietim ir vecums, kad vajadzētu būt saistītam ar ģimenes saitēm. Ja tā nav, tad arī vainīga valsts vara, kas nespēj nodrošināt savus iedzīvotājus ar darbu un atbilstošu izpeļņu.
Edgars Knope, Cenu pagasta Līdumniekos
