Latvijas politika aizvien vairāk sāk atgādināt politisku balagānu. Cik Latvijā ir partiju, kurām ir daudzmaz nemainīgs kurss un līderi?
Latvijas politika aizvien vairāk sāk atgādināt politisku balagānu. Cik Latvijā ir partiju, kurām ir daudzmaz nemainīgs kurss un līderi? Tāda lieta kā konsekvence politisko partneru izvēlē vairākumam Latvijas politisko spēku ir sveša. Un kāpēc gan ne, ja vēlētājs to atļauj? Kāpēc gan ne, ja vēlētājs ļauj pirms katrām Saeimas vēlēšanām dibināt vairākas partijas, kurām nereti ir arī panākumi vēlēšanās. Un ja jau tā, tad sasparojas arī tie, kas nestāv pie «lielās politikas siles», sametas kopā un «izcep» vēl vienu jaunu partiju. Tikai kāds no tā labums? No vienas puses, var, protams, priecāties, ka mazā Latvija ir ārkārtīgi demokrātiska ar nu jau vairāk nekā pussimts partijām, bet vai tas ir mazinājis, piemēram, korupciju un līdzējis paaugstināt Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni?
Latvijas politiskā lauciņa papildināšanai ražena izrādījusies svētdiena – nodibināta Latvijas Apvienoto republikāņu partija (LARP). Zīmīgi, ka saskaņā ar LARP statūtiem tai būs trīs līdzpriekšsēdētāji, taču svētdien tika ievēlēti tikai divi. Proti, trešā vieta tiekot «taupīta» kādam sabiedrībā pazīstamam cilvēkam, kura vārds pagaidām netiek atklāts. Kā ziņo aģentūra LETA, partijas veidotāji apgalvo, ka viņi ir Latvijas ekonomiski aktīvā vidusslāņa – finansu aprindu, uzņēmēju, brīvo profesiju – pārstāvji, kas vēlas politiski aktivizēties, lai paustu tā pozīciju politikā. LARP grib ieņemt vietu «pa labi no centra». Šķiet, jaunās partijas veidotāji šo mistisko sabiedrībā pazīstamo personu vērtē augstāk nekā jaunveidojamās partijas programmu, kurā ir pa druskai no visa kā – visas tautas vēlēts valsts prezidents, «nulles» deklarācijas, Saeimas deputāta atsaukšanas iespējas, kā arī parlamenta vēlēšanu sistēmas pilnveidošana. Vai ar šīm populisma druskām pietiks vēlētāja piesaistīšanai? Laiks rādīs, taču izskatās, ka partijas vēlētāju sāk uzskatīt par aizvien lielāku muļķi, kura muļķība progresē.
Iepriekšminētais neapšaubāmi pierāda politisko tradīciju neesamību Latvijā. Kā, piemēram, Einara Repšes partijas gadījumā, vēlētājs var atbalstīt partiju, kuras vēl nav, kuras programmu viņš pat sapnī nav redzējis? Un, ja šāda ir vēlētāju attieksme, tad kāds brīnums, ja Saeimā tiks ievēlēti dažādi ērmi? Un, kad jaundibināmās partijas sāks piedāvāt kaut ko drusku vairāk par varas partiju kritizēšanu, kas drīzāk ir pierādījums topošo runasvīru politiskā piedāvājuma neesamībai?
Taču ar «populismu» mēdz slimot ne tikai jaundibināmās partijas vien. Arī Saeimas opozīcijā pārstāvētā LSDSP, šķiet, ar Jura Bojāra kūrētā Satversmes projekta karogu gatavojas «jāt» uz 8. Saeimu. Tas ir licis sarosīties arī J.Bojāra partijas biedram Egilam Baldzēnam, kas nu ir gatavs 27. oktobra kongresā sākt cīņu par LSDSP priekšsēža amatu. Pilnīgi skaidrs, ka 27. oktobris būs viens no svarīgākajiem datumiem atjaunotās LSDSP vēsturē, kur partijai būs jāizšķiras – turpināt darbu pēc J.Bojāra diktāta vai arī veikt izmaiņas partijas vadībā, ko gaida liela daļa tās atbalstītāju. Starp citu, E.Baldzēns ļoti loģiski un tieši saskata LSDSP neveiksmes pēc pašvaldību vēlēšanām – partijas iekšējo ķīviņu publiskošana, gan peripetijas ar koalīcijas veidošanu Rīgas Domē, jo daļai vēlētāju nav pieņemama sociāldemokrātu ciešā biedrošanās ar apvienību «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā». Skaidrs, ka šādas atklāsmes nav patīkamas pie partijas priekšsēža krēsla sīkti pieplakušajam J.Bojāram un viņa atbalstītājiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nav vajadzīgas izmaiņas partijas darba stilā. Toties nezin kāpēc ir vajadzīga jauna Satversme, kuras projektā, starp citu, pašlaik ir paredzēts partijām piešķirt tiesības «atsaukt» ikvienu tai nepaklausīgu deputātu.
Vai tas būtu tas LSDSP ceļš uz demokrātiju? Nē, tas ir ceļš uz partiju spices oligarhijas nostiprināšanu. Vai tas ir vajadzīgs Latvijas sabiedrībai un vēlētājiem, par to sociāldemokrātiem būtu jāpadomā pirms izšķirošā balsojuma par priekšsēža kandidatūru 27. oktobrī.
