«Visi akmeņi zied uz iekšu…» klusībā dungoju, zemē cērtot lāpstu, kas nošņarkst, atduroties pret cietā veidojuma sāniem.
“Visi akmeņi zied uz iekšu…” klusībā dungoju, zemē cērtot lāpstu, kas nošņarkst, atduroties pret cietā veidojuma sāniem. “Visi akmeņi zied…” pārliecinos ik reizi, kad izceļu kārtējo milzeni no “gultiņas”, kurā tas snaudis jau vairākus gadu desmitus. Izrādās, mans vecais ābeļdārzs savā klēpī lolojis ne vienu vien “pelēci”. Patiesībā es jau sen to zināju, taču allaž pamanījos uz to pievērt acis. Sak, nu nav ko traucēt to, kas man uz galvas nekāpj. Un itin ātri iemanījos ar zāles pļāvēju manevrēt starp kokiem un krūmiem tā, lai “apietu” apvēlušos akmens vēderus.
Tur pie akas jāpļauj īpaši uzmanīgi. Reiz jau asmeni salocīju, uzduroties uz pazemes klints smailes… Tur gar žogu jāripina piesardzīgi, jo gadījies aizķert kādu spēcīgu izaugumu. Un tur pie tās ābeles! Labi, ka vismaz saules stari caur koka vainagu knapi izspraucas – vismaz jāpļauj retāk, citādi no sadursmes ar kādu “vareno” izvairīties būtu grūti. Bet tas tur pašā viducī pie ērkšķogu krūma man netraucē – apbraucu no vienas puses, no otras, un palikušos zāles stiebrus izraustu ar rokām… Apmēram tā jau vairākus gadus norisinājās zālītes kopšana manā dārzā. Neliegšos – ne vainas! Vismaz nebija garlaicīgi staigāt no vienas dārza malas līdz otrai – uzmanoties no akmeņiem, trenēju savu uzmanību, veiklību, atmiņu… Vien tētim kļuva par vienu sirmu matu vairāk ik reizi, kad palūdzu “veikt tehnisko apkopi” manam daudz pieredzējušajam zāles pļāvējam.
Un tad nu beidzot atjēdzos – vajag tik rakt! Ņemu rokās lāpstu un kā Sprīdītis dodos savā ābeļdārzā akmeņus meklēt.
Pirmo izceļu bez bēdām – spicā šķautne, kas pacēlās virs zemes, izrādās mānīga, un akmens padevies itin gluds. Skaists. Pelēks ar pāris baltām svītrām uz vēdera. Ar otro iznāk pacīnīties – virspusē bija manāma vien neliela daļa, zemē tas ieaudzis stāvus nu gluži kā piemineklis. Šņakc, šņakc, šņakc… Netieku gudra, kā lai izceļ akmens “desu”, kurai dibenu sataustīt neizdodas pat pēc pamatīgas rakšanas. “Vajag tik rakt! Vajag tik rakt!” uzmundrinu sevi un atjēdzos, ka ar lāpstu neesam vienisprātis. Šī šķība, līka padodas. Bet es ne – ņemu rokās nākamo darbarīku. Kad bedre izrakta tāda, ka koku var stādīt, skatam paveras akmens – aprepējis sirmgalvis, kam ģīmis apaudzis ar retu sūnu bārdu. Un tad modinu kādu citu snauduli. Man jau bija aizdomas, ka tas, izgūlies pašā dārza stūrī, ir īsts ņiprulis. Padzeros bērza sulas, atrotu piedurknes un cērtu lāpstu zemē. Bet tā spītīgi turas pretī. “Hā, man taču šajā ziņā jau ir pieredze!” un darbarīku duru tālāk no dusošā. Tad vēl tālāk un vēl tālāk… līdz beidzot izdodas izcelt vienu akmeni, tad vēl vienu un vēl vienu, un zālienā sagulst vesels kalns. Līdz šim man nebija aktuāli pētīt, kā tie zemē sarodas. Bet tagad zinu – tie izaug kā kartupeļi. Vispirms zemē iegulst viens, bet pāris gadu laikā tam apkārt sarodas vēl un vēl. Tas, protams, tāds spriedelējums. Visticamāk, iepriekšējais mājas saimnieks pirms daudziem gadu desmitiem, izveidojot akmeņu krāvumu, nospraudis robežu – te beidzas mans un sākas kaimiņu dārzs. Bet, laikam ritot, bumbuļi uzaudzējuši zemes kažociņu.
Tā nu pagāja mana “vajag tik rakt” diena. Akmeņi cits pēc cita sagūla traktora piekabē, bet tie smukākie mākslinieciski izkārtojās kompozīcijā pie akas pagalma vidū. Lai akmeņi beidzot zied uz augšu. Noskalojas dūmakainajā miglā un nosauļojas pavasara saulītē.
