Gluži negaidot, ar atziņu, cik pasaule kļuvusi maza, dzīvojot ar atvērtām robežām, «Ziņas» sakārās neilgi pirms 25. marta, kad pēc Latvijas Ārlietu ministrijas aicinājuma grupa žurnālistu viesojās vietā, kur parakstīts šodienas ES dibināšanas dokuments.
Gluži negaidot, ar atziņu, cik pasaule kļuvusi maza, dzīvojot ar atvērtām robežām, “Ziņas” sakārās neilgi pirms 25. marta, kad pēc Latvijas Ārlietu ministrijas aicinājuma grupa žurnālistu viesojās vietā, kur parakstīts šodienas ES dibināšanas dokuments, – Itālijas galvaspilsētā Romā. Meklējot ceļu uz tās simbolu – seno Kolizeju –, nejauši tikās trīs valstu pārstāvji.
Komandējuma dienas Itālijā bija gana aizņemtas, tāpēc vienīgā iespēja redzēt senās Romas impērijas šodienas simbolu – Kolizeju –, bija vien vēlu vakarā. Viesnīcā noskaidrojuši, kā turp nokļūt, mēs, Latvijas žurnālistu grupa, drošu soli devāmies meklējumos. Lai gan sākumā ceļš šķita vienkāršs un līdzpaņemtā pilsētas karte rādīja to pašu, ātri vien Romas ielu labirintā nomaldījāmies. Palīdzība kā vienmēr nāca negaidīti. Starp garāmgājējiem saklausījām divus, kas, kaut kur nesteidzīgi soļodami, sarunājās angļu mēlē. Abi gan neizskatījās pēc tādiem, kas būtu labi paziņas. Varēja just, ka angļu valoda viņiem nav dzimtā, arī izskats neliecināja par kopīgu nodarbošanos. Viens no viņiem, kungs gados, bija ģērbies kā romietis – šķietami vienkāršā un ērtā apģērbā, runājot žestikulēja tikpat enerģiski kā īsts itālis. Bija redzams, ka viņa ceļabiedrs atbraucis nesen, jo tērpies uzvalkā un līdzi vilka pamatīgu čemodānu.
Taujājām, vai nezina, kur tas “Romas brīnums” meklējams. Izrādījās, mums bija pa ceļam. Kungs, kas gāja žestikulēdams, skaidrojis otram ceļu līdz viesnīcai, kas atrodas gluži blakus mūsu meklētajai vietai. Vārds pa vārdam, uzzinājām, ka Romā esam ciemiņi. Mihails pirms dažiem gadiem ieradies Itālijā no Bulgārijas, meklējot darbu. Savā dzimtenē viņš pēc Padomju Savienībā pabeigtās jūras virsnieku skolas ilgus gadus bijis kaujas kuģa kapteinis. Līdzīgi kā sabrukušajā padomju impērijā arī Bulgārijā deviņdesmito gadu sākums militāristiem nav bijis viegls, tāpēc no dienesta aizgājis. Pāris gadu mētājies no darba uz darbu, bet īpaši nav sekmējies. Līdz gadsimtu mijā caur vairākām Eiropas valstīm beidzot nonācis Itālijā. Visus šos gadus Mihails strādājis galvenokārt dažādos palīgdarbos celtniecībā, bet nesen izdevies iekārtoties pastāvīgā darbā nelielā rūpnīcā Romas pievārtē. Līdz ar Bulgārijas iestāšanos ES uzturēšanās un iekārtošanās darbā kļuvusi vienkāršāka. Ģimenei nosūtāmās naudiņas tagad arī būs vairāk.
Uz mūsu jautājumu, ko Mihails šovakar te dara, viņš atteica, ka dzīvoklī, kuru īrē līdz ar vairākiem citiem dažādu Austrumeiropas valstu viesstrādniekiem, neesot ko iesākt. Tad jau labāk doties pastaigā, un, lūk, izrādījies, ka var būt noderīgs – parādīt iebraucējam ceļu līdz viesnīcai. Otrs vīrs, kamēr krievu valodā sarunājāmies ar Mihailu, klusēdams klausījās un mierīgi, līdzās soļodams, baudīja silto Romas vakaru. Izrādījās, Andrē tikko bija atlidojis no Briseles, kur strādā Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisāres dānietes Mariannas Fišeras Bolas birojā. Uz Romu atbraucis ikdienišķās darba darīšanās, nevis svinēt 50 gadu, kopš parakstīts ES Ekonomiskās Kopienas izveidošanas līgums. Pārdesmit minūtēs noklausījāmies, ka Itālijas uzņēmēji un lauksaimnieki ir visai čakli kopējās ES naudiņas pieprasītāji un tērētāji. Tāpēc Andrē ir komisijas sastāvā, lai ar vairāku Itālijas provinču vadību pārrunātu jaunu projektu sākšanu.
Izrādījās, līdz Kolizejam jāiet krietni ilgāk, nekā bijām sapratuši no viesnīcā stāstītā. Tajā pašā laikā ceļš, pavadīts sarunās, bija vienlaikus gan īss, gan, runājot tēlaini, bezgalīgi garš, lai mēs, latvieši, bulgārs un beļģis, satiktos naksnīgajā Romā. Šķiroties no Andrē pie viņa viesnīcas, pat nosmējāmies, sak, neviena itāļa. Pirms divdesmit gadiem jūs tam būtu ticējuši?
