Ja vakaru esat nolēmis pavadīt nevis siltā istabā, bet upes krastā pie ugunskura un jūs nebaida iespēja izmirkt līdz ādai, nejauši paklūpot aiz kāda slidena piekrastes akmens, pašlaik ir īstais laiks makšķerēt vēdzeles.
Ja vakaru esat nolēmis pavadīt nevis siltā istabā, bet upes krastā pie ugunskura un jūs nebaida iespēja izmirkt līdz ādai, nejauši paklūpot aiz kāda slidena piekrastes akmens, pašlaik ir īstais laiks makšķerēt vēdzeles. Tās ir plēsīgas zivis, kas medībās dodas, kad apdzisuši pēdējie saules stari.
Vēdzele, kuru izskata līdzības dēļ dažkārt dēvē par saldūdens mencu, var sasniegt 80 centimetru un mūsu ūdeņos līdz piecu kilogramu svaru (Latvijas rekords – 4,08 kilogrami). Šī zivs ievērojami atšķiras no pārējām Latvijas ūdeņu iemītniecēm. Tā necieš saules gaismu, tādēļ rosās vienīgi krēslā un tumsā, gandrīz nekad neuzpeld virspusē – visu dzīvi pavada ūdenstilpes dibenā, grunts tuvumā, tai patīk ļoti auksts ūdens. Vēdzele pat nārsto ziemā, bet vasarā, kad ūdens sasilst līdz plus 12 grādiem, top snaudulīga, samērā neaktīva.
Ļoti plaši izplatīta zivs, kas mājo gandrīz visās upēs, strautos, daudzos dūņām neaizaugušos ezeros, kā arī jūras piekrastē, galvenokārt upju grīvās. Par dzīvesvietu parasti izvēlas bedres pie siekstām un akmeņiem, zem krastmalā augošu koku saknēm, ūdens izskalotos tukšumos pakrastē, augu biežņā. Meklējot medījumu, izmanto visus savus maņu orgānus, lai gan tās redze ir visai vāja. Vēdzeles ēdienkartē ir kukaiņi, tārpi, vardes, zivis (arī mazākas savas sugas pārstāves) un ikri. Tā parasti lēni piepeld savam upurim un strauji to sagrābj.
Pēc dīkdienīgās vasaras līdz ar ūdens atdzišanu vēdzele kļūst neparasti aktīva. Nārsta periods sākas, kad ūdens temperatūra pazeminājusies līdz vismaz plus diviem grādiem. Pagaidām tas ir nedaudz siltāks, tāpēc izredzes noķert vēdzeli ir visai lielas. Sākot nārstu, tā gandrīz pilnībā pārtrauc baroties.
Ņemot vērā barošanās ieradumus, vislabākais rīks tās ķeršanai ir gruntsmakšķere. Ēsmai lieto zivtiņas, ne pārāk lielas sliekas un vistu iekšas vai tamlīdzīgas ēsmas.
Dodoties vēdzelēs, iepriekš pienācīgi jānodrošinās ar gruntsmakšķeres “rezerves daļām” – pavadiņām ar piesietiem āķiem un rezerves svariņiem. Veikalā tie gan maksā visai dārgi, tāpēc, nedaudz iemanoties, tādus var izgatavot pats, izkausējot veca akumulatora svina plates un izlejot ieapaļā formiņā (vislabāk der veca liela zupas karote). Turklāt gruntsmakšķeres pamatauklai jābūt ievērojami stiprākai par pavadiņu, lai aizķeršanās gadījumā jūs zaudētu vien āķi un svariņu.
Tā kā upes malā ir ļoti tumšs, kāta galā jāpiestiprina zvaniņš, kas signalizēs par vēdzeles pieķeršanos. Tās kampiens ir gana spēcīgs, lai nebūtu jāuztraucas par pieciršanu. Makšķerēšanai visvairāk piemēroti tumši, vējaini vakari, kad līst vai snieg, tāpēc šo zivju ķeršana var izvērsties par ekstrēmu piedzīvojumu, tomēr tieši negaidītas situācijas piesaista šai nodarbei. “Ne asakas” arī aukstā un slapjā vakarā!
