Darba diena man ir ļoti gara – brīžiem tikai pamanu, ka pasta ēkā iestājies klusums. Paveros pulkstenī un saprotu, ka stundas aizskrējušas nemanot.
Darba diena man ir ļoti gara – brīžiem tikai pamanu, ka pasta ēkā iestājies klusums. Paveros pulkstenī un saprotu, ka stundas aizskrējušas nemanot. Strādājot pastā, nav iespējas pulksten 17 vienkārši aiziet mājās. Apmeklētāji paņem daudz laika – ar katru ir jāizrunājas. Protams, vienmēr ļoti apbēdina dažādas konfliktsituācijas. Nesen kāds klients laikus nebija saņēmis pasta pārvedumu, un vainīgi bija mūsu darbinieki. Šādi brīži ir tik nepatīkami.
Šonedēļ iepriecināja tas, ka, šķiet, beidzot būsim sameklējuši piemērotas telpas 2. pasta nodaļai. Līdz šim tā atradās ēkas trešajā stāvā – cilvēki sūdzējās. It sevišķi jau vecajiem ļaudīm bija grūti mērot ceļu pa augstajām kāpnēm. Jaunās telpas atrodas tikai pārsimts metru attālumā un pirmajā stāvā. Ceru, ka apmierināti būs gan klienti, gan darbinieki. Tagad plānojam remontdarbus sākt arī centrālajā ēkā – jāuzlabo siltumapgāde un arī ārējā mājas fasāde ir noplukusi. Kā vienmēr, naudiņas nav tik daudz, cik vajag, tāpēc viss jāsabalansē, lai ar minimāliem izdevumiem gūtu maksimālu rezultātu.
No saspringtā ritma mani veldzē mazdārziņš. Sevi uzskatu par lauku cilvēku – strādāju pilsētā, bet dzīvoju Līvbērzē un nekad to negribētu mainīt. Dārzā tagad zied īrisi – tas ir fantastiski! Laikam jau cilvēkam vajag līdzsvaru – dienas steiga jānomaina ar lauku mieru. Vakaros vienmēr cenšos noskatīties «Panorāmu», filmas mani nesaista, bet seriālus vispār neskatos. Tie man ir par garu – es nevaru sagaidīt, kamēr notikumi attīstīsies. Man vajag, lai viss notiktu ātri.
Pasts ir vieta, kur saplūst visa Latvijas prese, bet manās mājās katru dienu ienāk tikai «Diena» un «Zemgales Ziņas». Lasu arī «Neatkarīgo Rīta Avīzi». No žurnāliem iemīļotākais ir «Dārzs un Drava».
Pagājusī nedēļas nogale mājās bija svētki – sestdien tuvāko draugu lokā svinēju vārdadienu, bet svētdien devos sveikt mazdēliņu dzimšanas dienā. Es neesmu no tām sievietēm, kas svētku reizē cauru dienu stāv pie plīts – tagad ir tik daudz iespēju cienastu pasūtīt. Jāatzīst, ka arī ikdienā reti stāvu pie plīts – šos pienākumus ir uzņēmies mans vīrs. Viņš ir tas, kas pēc garas darba dienas mani mājās sagaida ar siltām vakariņām.
