Anita Stāvause nu jau septiņus gadus strādā Lielplatones skolā par sākumskolas skolotāju, taču, ja ir brīvs brīdis un labs noskaņojums, viņa ada un tamborē, rīko bērnu nometnes, studē saskarsmes kultūru, ceļo un dejo.
Anita Stāvause nu jau septiņus gadus strādā Lielplatones skolā par sākumskolas skolotāju, taču, ja ir brīvs brīdis un labs noskaņojums, viņa ada un tamborē, rīko bērnu nometnes, studē saskarsmes kultūru, ceļo un dejo.
Nupat Anita atgriezusies no Lielplatones skolas bērnu nometnes Vilcē, Zaķu gravā. Šis bija otrais mēģinājums kopā ar kolēģiem rīkot vasaras nometni, un, kā viņa pati atzīst, tā bija jau labāka par pirmo.
Bērni nodarbojās ar sportu, spēlēja dažādas spēles, ar skolas autobusiņu devās uz jūru, neiztika bez rīta rosmes, zīmēšanas ar pirkstiem un citām izdarībām. Rīkojot atpūtas pasākumu bērniem, Anita relaksējusies arī pati, un galvenais ieguvums ir gandarījums par labi padarīto darbu. «Augstākais vērtējums ir bērnu prieks,» viņa atzīst.
Jautro nedēļu noslēdza gluži vai bankets ar milzīgu kliņģeri, bērnu šampanieti un uguņošanu.
Nometnes laiks aizskrēja vēja spārniem, un pie durvīm jau klauvē jaunais mācību gads. Viņasprāt, pedagoga darbs prasa nemitīgu jaunā apgūšanu. Lai sevi labāk pazītu un saprastu, lai vieglāk būtu kontaktēties ar cilvēkiem, viņa studē psiholoģiju.
Pirms pusotra gada skolotāja beidza psiholoģijas kursus, kur padziļināti interesējās par saskarsmes kultūru. Pēc mācību beigām izjūta bijusi tāda, it kā dzīve tiktu izdzīvota otrreiz. Tikai tagad saskatāmas pieļautās kļūdas, no kurām viņa mēģina mācīties. Pašreiz Anita zināšanas šajā jomā papildina ar grāmatās izlasīto, kā arī pildot dažādus testus.
«Reizēm testa rezultāti pārsteidz, jo izrādās, ka pats sevi īsti nemaz nepazīsti,» stāsta skolotāja.
«Cilvēkam, kas strādā garīgu darbu, jāatpūšas fiziski,» teic Anita, tādēļ atrod laiku dejošanai Lielplatones vidējās paaudzes deju kopā «Mārtiņš». Šī nodarbe ne tikai uztur viņu labā fiziskā formā, bet arī dod iespēju pavadīt laiku patīkamā atmosfērā, kuras radīšanā liels nopelns ir kolektīva vadītājai Lāsmai Ivanovai. «Viņa ļoti rūpējas par saviem dejotājiem,» stāsta Anita.
Lai tamborētu un adītu, skolotājai, gluži kā māksliniekam, nepieciešama iedvesma. Katru savu darbiņu viņa centusies veidot tā, lai tas būtu ar individuāls – cits rakstiņš un krāsu salikums. Rokdarbnieces talants Anitai mantots no krustmātes, kas bija tautas daiļamata meistare. Viņas vērtējums savulaik šķitis svarīgākais, tādēļ arī pirmais uzadītais džemperītis atrādīts viņai. Par piemiņu no krustmātes Anita glabā dāvinātu ļoti smalku tamboradatu, kādu tagad veikalos grūti atrast. Pašreiz skolotājai lielu prieku sagādā apadīt un aptamborēt mazmeitiņu. Viņas pirmā jaciņa, cepurīte, cimdiņi ir vecmāmiņas dāvanas.
Silts laiks, vasara ir īstais brīdis ceļojumiem, kuru Anita iespēju robežās cenšas izmantot. Bērnībā kopā ar tēvu izbraukāta visa Krievija, tālāki ceļi mēroti ekskursijās ar kolēģiem. Tagad ceļošana uz ārzemēm izmaksā dārgi, tādēļ tā nomainīta ar dzimtās zemes iepazīšanu. «Ja man kāds stāsta, ka ir bijis Ēģiptē, es jautāju – bet vai tu esi ceļojis pa Latviju,» saka Anita, jo viņa uzskata, ka nav tālu jābrauc, lai apskatītu ko skaistu. «Mūsu zemē ir ko redzēt – tik daudz piļu, muižu un citu interesantu, neatklātu vietu.»
