Līdz pat pavasarim Pārlielupes bibliotēkā būs aplūkojama dobelnieces Aijas Princes gleznu izstāde.
Līdz pat pavasarim Pārlielupes bibliotēkā būs aplūkojama dobelnieces Aijas Princes gleznu izstāde.
Ļoti patīkami, ka mazā vernisāža saista publikas interesi. Starp apmeklētājiem ir daudz skolēnu, kam gida lomu pilda Pārlielupes bibliotēkas direktore Aelita Kalniņa.
Gluži tāpat kā Raimonda Līcīša gleznas, kas šajā pašā zālē bija skatāmas pērn rudenī, arī Aijas Princes glezniecība uzburta no Zemgales dāsnās dabas – mežiem un ziediem.
Tās ir 17 vidēja izmēra eļļas gleznas – galvenokārt ziedu kompozīcijas –, kas veidotas reālistiskā manierē un liek atminēties slaveno japāņu ziedu kārtošanas mākslu. Tomēr mūsu meistare prot atveidot ne mazāk valdzinošas buķetes.
Pārsteidz rūpība, ar kādu gleznotas vissīkākās ziedlapiņas. Ziedi ir tik dabiski, un, šķiet, pat smaržo.
Īpaši prātā palicis kāds darbs – tīrbaltā tonalitātē, impresionistiskā manierē veidota kompozīcija ar magonēm baltā vāzē, tāpat rudenīgais mežs ar skumīgi sārtiem kokiem, kas kontrastē uz tumšzaļo egļu fona.
Arī Raimonda Līcīša gleznas ir impresionistiskas, dažkārt pat abstraktas. Viņa glezniecības diapazons varbūt ir plašāks un rosina uz dziļām pārdomām. Turpretim Aijas Princes ziedu kompozīcijas sniedz estētisku baudījumu.
Atceros, franču rakstnieks Emīls Zolā teicis, ka mākslas darbs ir dabas gabaliņš, kas papildināts ar meistara temperamentu. Es teiktu – arī ar intuīciju.
Daba mīl skaistumu un sakārtotību, par ko liecina katra lapiņa un ziediņš, katrs sarmas kristāliņš. Savulaik Raimonds Līcītis ļoti šķendējās, kad nojauca izpuvušu vecu tiltiņu pār Rukuizes upīti netālu no viņa mājvietas Vilces pagasta «Vīnķīlās» un uzbūvēja pamatīgu dzelzsbetona tiltu. Kad jautāju, kāpēc tas viņu tā uztrauc, mākslinieks atbildēja: «Skādē ainavai!»
