Katram labi zināms, ka par savu «pulksteni» – sirdi – jārūpējas. Tiem, kas to nedara, šis svarīgais asinsvades orgāns agrāk vai vēlāk atmaksā ar nelielām klauvēm, pēkšņu «filmas» pārrāvumu vai pat krietni bīstamāk.
Katram labi zināms, ka par savu “pulksteni” – sirdi – jārūpējas. Tiem, kas to nedara, šis svarīgais asinsvades orgāns agrāk vai vēlāk atmaksā ar nelielām klauvēm, pēkšņu “filmas” pārrāvumu vai pat krietni bīstamāk. Pašlaik tautas masām sirdsdarbību neapdraud vis kārtējās blēžu bankas vai citu krāpnieku nozagtā “zārka nauda”, bet kārtējais akūtais tik ierastā validola trūkums aptiekās. Laužu atmiņās vēl pietiekami spilgti palikusi sūrā mācība, kad drīz pēc pievienošanās zilā karoga grupējumam minētais medikaments tika svītrots no ES reģistrēto zāļu saraksta, kur tas brīnumainā kārtā no jauna iekļauts pirms pusgada. Turklāt nav nemaz tik ilgs laiks pagājis kopš pēdējā “validola izķeršanas buma” janvāra vidū.
Mājas zāļu skapīšos līdzās baldriānam šis medikaments ieņēmis stabilu vietu no neatminamiem laikiem. Tagad, baidoties no atkārtotas šo ripiņu iekļaušanas ES “aizliegumu sarakstā” (kāds var būt pārliecināts par pretējo?), cilvēki, par spīti tā sadārdzinājumam, atkal sākuši validolu iegādāties teju vairumpartijās, dažās dienas izķerot vairāku mēnešu normu un zāļu tirgotajiem radot īstenu pļaujas laiku. Toties ražotājiem rūpnīcu nepietiekamo jaudu dēļ atliek vien noplātīt rokas.
Vairāk nekā smieklīgi ir mediķu un farmaceitu aicinājumi pārtraukt drudžaino validola pirkšanu un lietošanu, mudinot pret sirdskaitēm izlīdzēties ar citiem līdzekļiem un mēģinot iestāstīt, ka tā lietderība ir tikai iedzīvotāju iedoma. Atklājums, ka tik turies – cilvēki gadu desmitiem lietojuši zāles, kas nemaz nepalīdz! Par spīti tam, ka neskaitāmi tūkstoši pierādījuši pretējo.
Pēc atsevišķu medicīnas nozares lietpratēju teiktā, Latvija kļuvusi par pēdējo “mohikāni”, kur kāds vispār vēl lieto validolu. Šāds apgalvojums šķiet dīvains pat no ekonomiskā viedokļa – vai tiešām Latvija ar savu nebūt ne apjomīgo tirgu izpelnījusies tik augstu godu, ka tās dēļ zāļu rūpnīcas kaut kur plašajā, oranžo revolūciju pārdzīvojušajā Ukrainā uztur ražošanas līnijas vienīgi mazas piejūras dievzemītes apgādei ar sirds pretklauvju tabletēm?
Saceltā brēka atgādina par nesenā pagātnē vairākkārt piedzīvoto sāls, lēto bezrecepšu medikamentu un cementa drudzi. Svarīgā būvmateriāla pēkšņā izsīkšana tirgū bija vairāk saistīta ar globāliem ekonomiskiem procesiem, bet apjomīgos “baltās nāves” un Austrumu bloka ražotā aspirīna pirkumus pirms un pēc Latvijas iestāšanās ES izraisīja nekas cits kā vietējās varas nespēja savlaicīgi un korekti informēt sabiedrību par turpmāk minēto preču pieejamību, kas, kā vēlāk izrādījās, ne vienmēr bijusi tik apdraudēta, kā ticis mālēts. Bet no ārvalstīm iebraukušajiem, to redzot, uz mēles bija tikai viens jautājums – vai jūs gatavojaties karam?
Tā vien šķiet, ka tautas priekšstāvjiem elementāra sabiedrības informēšana par procesiem un ierobežojumiem ir gaužām ciets rieksts. Tāpat kā stingras pozīcijas ieturēšana par savu valsti un direktīvu piemērošana Latvijai vēlamā, nevis pilnīgi nepieņemamā veidā, kā to parādījuši pēdējā laika notikumi. Vieglāk ir visu atstāt pašplūsmā, radīt ažiotāžu un sapņot par treknajiem gadiem, kas, šādi turpinot, var arī nepienākt.
Līdz šim ne reizi vien novērots, ka radīt sabiedrībā ažiotāžu nemaz nav grūti, pietiek palaist “pīli” par drīzu kaut kā trūkumu, un satracinātais pūlis tūdaļ metīsies uz visām tirgotavām izķert no plauktiem potenciālo deficītu. Kam tiks veltīts nākamais uzlidojums? Kas notiks, ja kādam ienāks prātā “pajokot”, ka tuvākajā laika profilaktiskos nolūkos uz dažām nedēļām valstī tiks slēgtas, piemēram, visas maizes ceptuves? Par alkohola ražotnēm pat nerunājot.
