«Neuzskatu, ka man būtu jānoniecina sava tautība un valoda tikai tādēļ, ka politiķiem tā labpatīk,» saka 18 gadu vecais Vladimirs.
«Neuzskatu, ka man būtu jānoniecina sava tautība un valoda tikai tādēļ, ka politiķiem tā labpatīk,» saka 18 gadu vecais Vladimirs.
Vladimirs, tāpat kā viņa vecāki, Latvijā dzīvo jau kopš dzimšanas. Agrāk dzīvojuši Daugavpilī, vēlāk Ikšķilē, Rīgā un visbeidzot pārcēlušies uz dzīvi Jelgavā. Tomēr līdz šim puisis latviski ir iemācījies tikai dažus standartteikumus – tādus kā «mani sauc Vladimirs» vai «esmu tik un tik gadu vecs». Zināt vairāk viņš nejūtot nepieciešamību. «Manā ģimenē visi runā krieviski. Tāpat arī bērnībā pagalmā, spēlējoties ar kaimiņiem, ja daļa no viņiem bija latvieši, mēs runājāmies tikai krievu valodā. Arī tagad visu vajadzīgo informāciju varu iegūt dzimtajā valodā, bet, ja tas neizdodas, eju uz citu vietu, kur ar mani prot runāt krieviski,» stāsta Vladimirs.
Puisis ir pārliecināts, ka Latvijā, kur gandrīz puse no iedzīvotājiem runā krieviski, šo valodu vajadzētu atzīt par otru valsts valodu – tāpat katrs latvietis protot tajā runāt, un nekādus sarežģījumus tam nevajadzētu radīt.
Uz jautājumu, vai puisim nešķiet, ka, visu mūžu dzīvojot kādā valstī, būtu pieklājīgi iemācīties tās valodu, Vladimirs norausta plecus un pasmaidot atbild: «Latvija nav sveša valsts. Ilgu laiku tā bija Krievijas neatņemama sastāvdaļa. Tajā dzīvoja un arī joprojām dzīvo ļoti daudzi Krievijas pavalstnieki. Latvija daudziem ir otra dzimtene, un es uzskatu, ka latviešiem krievi ir jāciena. Bet ar varu likt apgūt valodu nav pareizi. Kas gribēs, tas iemācīsies pats, bet, kas negribēs, to nedarīs arī piespiedu kārtā.»
Līdz šim Vladimirs neesot izjutis pret sevi vērstu naidīgumu. Pilnībā viņš nevar piekrist Krievijā kultivētajam uzskatam, ka Latvijā pret cittautiešiem izturas necilvēcīgi un ka nemitīgi tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības. «Taču taisnība vien ir, ka krieviski runājošiem ir aizvien grūtāk atrast labu darbu un dzimtajā valodā apgūt kādu profesiju,» atzīst Vladimirs.
Pirms kāda laika viņa ģimene bija nolēmusi pārcelties uz dzīvi Maskavas piepilsētā, kā to jau bija izdarījis viņa mammas brālis. Taču pēc tēvoča apciemošanas šī ideja atmesta. «Latvija nav nekāda sapņu zeme ar piena upēm ķīseļa krastos, taču situācija Krievijā ir vēl daudz sarežģītāka. Tur ir tikai divi sabiedrības slāņi – bagātie un nabagie. Vidusslāņa, vismaz Krievijas lielpilsētās, nav. Arī labu darbu var dabūt tikai ar paziņu palīdzību. Joprojām daudzos veikalos plaukti stāv tukši, bet citos ir nenormālas rindas. Vienīgais brīdis, kad man patika Krievijas nauda, bija tikko pēc tās samainīšanas – no nepilniem pārsimts latiem iznāca paprāvs žūksnis rubļu. Tiesa gan, veikalos tas ātri izkusa,» atceras Vladimirs.
Tā tika atmesta ideja par pārcelšanos uz Krieviju. Taču nedz puisis, nedz arī viņa ģimene nedomā aizmirst savu nacionalitāti un valodu. «Esmu pārliecināts, ka, lielā mērā pateicoties Krievijai, Latvija kļuvusi par tādu valsti, kāda tā ir pašlaik. Un noteikti nepaies pārāk ilgs laiks, līdz beidzot tajā par otru valsts valodu tiks atzīta krievu valoda. Tādēļ neredzu īpašu vajadzību mācīties sarežģīto latviešu valodu. Galu galā – latvieši ir pietiekami pretimnākoši un uz jautājumu prot atbildēt krieviski,» tā Vladimirs.
