Kad jūnija vidū kādā nedēļas nogalē neformālās sarunās ar draugiem uzzināju par šķietami neticamu, bet šausminošu gadījumu par varmāku tēvu Jelgavā, kas it kā izmantojot trīs paša meitas, nenojautu, ka raksts par šo tēmu man un kolēģei žurnālistei maksās pāris pratināšanas policijā un sēdēšanu tiesas solā. Gatavojot publikāciju, neviena tiesībsargājošā iestāde neapliecināja, ka mūspusē tiešām būtu atklāts normālam prātam nesagremojamais notikums. Apstiprinājumu sniedza tikai viens no Saeimas deputātiem un reizē arī valsts galvenais bērnu tiesību aizstāvis, kas runas par šo gadījumu sākotnēji «palaida tautās» un pastarpināti ar manu paziņu ienesa laikraksta slejās. Lai gan sākotnēji domājām, ka likumsargi un citi speciālisti sen jau strādā ar šo ģimeni, pēc raksta publicēšanas izrādījās, ka tiem visiem šis stāsts ir pirmā dzirdēšana. Tad nu saausījās policija, kas nedēļu pēc raksta izdomāja, ka tai būtu pienākums izmeklēt, vai stāsts par varmāku ir patiess vai tikai tantiņu un onkulīšu runas. Zinot, ka galvenais ziņnesis ir deputāts, un no liekas publicitātes sargājot savu informācijas avotu, to likumsargiem neatklāju. Tā rīkoties ļauj preses likums, sargājot demokrātijas pamatprincipus, izteikšanās brīvību un sabiedrības intereses uzzināt par lietām, ko citi labprāt noklusētu. Protams, vārda brīvība nevar būt absolūta, tāpēc policija devās uz tiesu, kas gan pirmajā, gan otrajā un galīgajā instancē nolēma, ka «Zemgales Ziņu» informācijas avots ir atklājams. Neraugoties uz vairākkārtējām norādēm, ka tas ir tikai ziņas nesēja starpnieks. Tiesai pietika ar deputāta policijai liecināto, ka viņš neko tādu nevienam nav teicis.Ja likums liek, protams, negrasos rīkoties tam pretēji un policijai pateikšu sava informācijas avota vārdu. Tā gan netiks tālāk par deputātu, ar kuru jau reiz runājusi. Varētu cerēt, ka beigās šausminošais stāsts izrādīsies tikai izgudrota un nevietā glupām leģendām apvīta pasaka. Tomēr pēdējais mēnesis ar pieredzēto liecina, ka gan policija, gan tiesa izvēlas iet vieglāko ceļu. Tās dažkārt nevērtē lietas pēc būtības, bet sagaida, ka viena cilvēka pusprofesionāla pratināšana atnesīs visu informāciju uz paplātes bez sēžamvietas piecelšanas no krēsla. Bet sabiedrības intereses uzzināt par būtisko iedragā tie, kuriem dota varas māka apieties ar likumos rakstītām privilēģijām. ◆
